— Kā tu to domā?
— Laiks, ko tu pavadi te, nav līdzīgs mūsu laikam, vai saproti? Tas ir — lai cik ilgu laiku mēs te pavadītu, mēs atgriezīsimies Eksperimentālajā skolā tieši tajā pašā brīdī, kad to pametām…
— Tur nu nekā priecīga nebūs…
— Beidzot! Nepārtrauc mani pēc katra vārda! Un, kad mēs atgriezīsimies Anglijā — mūsu pasaulē —, mēs nespēsim paskaidrot, kā laiks rit te. Nārnijā varētu būt aizritējuši nezcik gadi, kad mums mājās būtu pagājis tikai mirklis. Pevensiji man to visu paskaidroja, bet es, muļķis, biju to piemirsis. Un tagad acīmredzot pagājuši apmēram septiņdesmit gadi — Nārnijas gadi —, kopš pagājušās reizes, kad es te biju. Vai tagad saproti? Un es atgriežos un ieraugu Kaspianu kā vecu graustu.
—Tad tas Karalis bija tavs senais draugs! —nočukstēja Džila, aptvērusi šo vārdu drausmīgo jēgu.
— Acīmredzot varētu domāt, ka tas viņš tiešām bijis, — bēdīgi noteica Skrabs. — Apmēram tik labs draugs, cik labs kādam varētu būt. Un pēdējo reizi viņš bija tikai dažus gadus vecāks par mani. Un tagad redzēt šo veco vīru ar balto bārdu un atcerēties Kaspianu, kāds viņš bija tajā rītā, kad mēs ieņēmām Vientuļās salas vai cīņā pret Jūras Čūsku, — nē, tas ir briesmīgi. Tas ir sliktāk par to, ja es būtu atgriezies un atradis viņu mirušu.
— Ei tu, labāk turi muti, — Džila nepacietīgi iebilda. — Bet stāvoklis patiešām ir gana sliktāks, nekā tu domā. Mēs esam nopūdelējuši pirmo zīmi.
Skrabs to, protams, nesaprata. Tad Džila pastāstīja viņam par sarunu ar Aslanu un četrām zīmēm, kā arī par uzdevumu atrast pazudušo Princi, ko Aslans licis viņiem pie sirds.
— Tā nu tu redzi, — viņa pabeidza, — tu ieraudzīji vecu draugu, tieši tā, kā Aslans teica, un tev būtu vajadzējis iet un tūdaļ parunāt ar viņu. Bet tu to neesi izdarījis, un viss saiet dēlī jau pašā sākumā.
— Bet kā lai es to būtu zinājis? — Skrabs vaicāja.
—Ja tu būtu jel mani uzklausījis, kad es mēģināju tev pastāstīt, — tad ar mums viss būtu kārtībā, — sacīja Džila.
— Jā, un ja tu nebūtu ākstījusies pie klints kraujas un gandrīz vai mani nozūmējusi — jā gan, es teicu nozūmējusi, un teikšu to atkal, cik bieži man tiksies, tāpēc nelec uz ecēšām — mums būtu vajadzējis lidot kopā un zināt abiem, kas jādara.
— Manuprāt, viņš bija pirmais cilvēks, ko tu ieraudzīji? — Džila pajautāja. —Tu taču te droši vien biji ilgi pirms manas ierašanās. Vai vari droši apgalvot, ka tu nevienu citu pirms Karaļa neredzēji?
— Es te ierados kādu minūti pirms tevis, — Skrabs sacīja. — Viņš droši vien pūta tevi ātrāk nekā mani. Lai atgūtu zudušo laiku, tavu pazaudēto laiku.
— Neesi taču draņķis, Skrab, — teica Džila. — Hei! Kas tad tas?
Pils zvans aicināja vakariņās, un tādējādi iespējamais pamatīgas ķildas sākums laimīgā kārtā aprāvās. Patlaban viņi sajuta, ka ļoti gribas ēst.
Vakariņas lielajā pils zālē bija vislieliskākais, ko viņi jebkad bija redzējuši, jo, kaut arī Jūstess šajā pasaulē neciemojās pirmoreiz, toreiz viņš visu laiku bija pavadījis uz kuģa un nenieka nezināja par nārniešu spožajām viesībām un smalko uzvedību viņu pašu zemē. No jumta nokarājās karogi, ik jaunu ēdienu pieteica ar trompešu un bungu skaņām. Bija zupas, kuras iedomājoties mutē saskrēja siekalas, un brīnišķīgas zivis, ko sauca par peivenderēm, un meža dzīvnieku gaļa, un fazāni, un pīrāgi, un saldējumi, un želejas, un augļi, un rieksti, un dažnedažādi vīni, un augļu dzērieni. Pat Jūstesa garastāvoklis uzlabojās, un viņš atzina, ka tas esot gan "kaut kas". Un, kad visa nopietnā ēšana un dzeršana bija galā, priekšā iznāca kāds akls dzejnieks un dziedonis un ņēmās atskaņot skaisto, seno stāstu par princi Koru un Aravisu, un zirgu Brī —stāstu, ko sauc par "Zirgs un viņa zēns" un kas attēlo piedzīvojumus Nārnijā, Kalormenā un zemē starp šīm divām valstīm Zelta
Laikmetā, kad Pīters bijis Visaugstākais karalis Kērā Paravelā. (Padaban man nav laika to stāstāt, kaut arī to ir vērts dzirdēt.)
Kad viņi tusnīja augšā pa kāpnēm gulēt, žāvādamies atpletuši mutes līdz ausīm, Džila sacīja: — Deru, ka šonakt gulēsim kā Dieva ausī, jo šī nu bija izdevusies, notikumiem bagāta diena. — Bet tas tikai liecina, cik maz cilvēkam zināms, kas ar viņu notiks nākamajā mirklī.
Ir ļoti jocīgi — jo miegaināks tu esi, jo ilgāk noņemies, līdz tiec gultā, itīpaši, ja tev smaidījusi laime un istabu silda kamīns. Džilai šķita, ka viņa nespēj pat noģērbt drānas, pirms tam mazliet nepasēdējusi pie kamīna. Un, kad nu viņa bija apsēdusies, tad savukārt negribējās celties. M eitene
jau piecas reizes pie sevis bija atkārtojusi: "Man jāiet gulēt," — kad viņu iztraucēja klauvējiens pie loga.
