— Tū-ū! Tū-ū! — nokliedzās vairākas pūces. — Kur ta' lai mēs tiekamies? Un kad ta' lai tiekas, ja ne naktī?
— Redziet, — skaidroja Gaišspalvis, — lielākajai daļai Nārnijas radījumu piemīt nedabiskas paražas. Tie visu dara dienā, spilgti spožā saules gaismā (pē!), kad visiem vajadzētu gulēt. Un tāpēc naktīs viņi ir stulbi un akli un no viņiem nevar izdabūt ne vārda. Tā nu mēs, pūces, esam piesavinājušās paražu sastapties vienas pašas jēdzīgā laikā un tad arī visu pārrunāt.
— Saprotu, — Skrabs sacīja. — Nu labi, turpināsim. Pastāstiet mums visu par pazudušo Princi. — Pēc tam visu izstāstīja nevis Gaišspalvis, bet kāda cita pūce.
Izrādījās, ka apmēram pirms desmit gadiem Riliāns, Kaspiana dēls, pavisam jauns bruņinieks, kopā ar Karalieni, viņa māti, kādā maijā rītā aizjājuši uz Nārnijas ziemeļu apgabaliem. Viņiem līdzi bijuši daudzi skvairi [1] un lēdijas, visiem galvas rotājuši jauno lapiņu vainagi, bet pie sāniem karājušies ragi; taču suņi viņiem līdzi neesot bijuši, jo tie nevis devušies medībās, bet svinējuši maija svētkus. Siltajā dienvidū visi nonākuši jaukā pļaviņā, kur no zemes plūdis spirgts avotūdens; tur tad nu viņi nokāpuši no zirgiem, ēduši, dzēruši un līksmojušies. Pēc kāda brīža Karaliene kļuvusi miegaina, un viņi ar zāli apaugušā krastā paklājuši segas, un princis Riliāns ar pārējiem pagājis kādu gabaliņu tālāk, lai ar saviem stāstiem un smiekliem netraucētu Karalienes miegu.
Bet tad, pēc īsa brīža, no meža biežņas izlīdusi liela čūska un iedzēlusi Karalienei rokā. Visi dzirdējuši kliedzienu un steigšus metušies pie Karalienes; Riliāns pieskrējis pats pirmais. Viņš redzējis rāpuli slīdam projām no mātes un, paķēris zobenu, dzinies tam pakaļ. Rāpulis bijis liels, spožs un zaļš kā inde, tādējādi Princis to varējis labi saredzēt, taču tas ielīdis biezajos krūmos tā, ka Riliāns neesot varējis tikt tam klāt. Tā nu viņš atgriezies pie mātes un atradis visus mēģinām Karalienei palīdzēt. Tomēr jebkuras pūles izrādījušās veltīgas, jo Riliāns, jau uzmetis pirmo skatienu viņas sejai, sapratis, ka pat vislabākās zāles pasaulē vairs nevarēs līdzēt. Kamēr Karalienē vēl kvēlojusi dzīvības liesma, viņa, šķiet, ar pūlēm mēģinājusi dēlam kaut ko pastāstīt. Taču neesot varējusi vairs skaidri parunātun, lai kādu vēsti arī gribējusi nodot, tomēr mirusi, paņemdama to līdzi kapā. Bijušas aizritējušas tik tikko desmit minūtes, kopš viņi izdzirdējuši kliedzienu.
Viņi atgādājuši nelaiķa Karalieni atpakaļ uz Ķēru
Paravelu, un viņu rūgti apraudājis gan Riliāns un Karalis, gan ari visa Nārnijā. Viņa bijusi dižciltīga dāma — gudra un žēlsirdīga, un laimīga, tā pati karaļa Kaspiana līgava, kuru viņš atvedis mājās no pasaules austrumgala. Ļaudis stāstījuši, ka viņas dzīslās ritējušas zvaigžņu asinis. Princis mātes nāvi uzņēmis tik savaldīgi, cik vien iespējams. Pēc šī notikuma viņš vienmēr izjājis uz Nārnijas ziemeļu pierobežu, lūkodams sameklēt indīgo tārpu, nogalināt to un atriebt māti. Neviens par to daudz nerunājis, kaut arī Princis atgriezās no šīm izjādēm noguris un it kā ne gluži savā prātā. Taču apmēram mēnesi pēc Karalienes nāves daži sacījuši, ka viņš ļoti pārvērties. Viņa acu skatiens bijis kā cilvēkam, kurš redzējis vīzijas, un, kaut arī viņš bijis projām augas dienas, zirgs neizskatījies pēc tāda, kas ilgi auļojis. Viņa labākais draugs vecāko galminieku vidū bijis lords Drinians, kas pildījis kapteiņa pienākumus tēva lielajā ceļojumā uz zemeslodes austrumiem.
Kādu vakaru Drinians teicis Princim: —Jūsu augstība, visdrīzākajā laikā jāatsakās no rāpuļa meklēšanas. Nesaprātīgam dzīvniekam nevar taisnīgi atriebties, kā varētu cilvēkam. Jūs velti sevi nomokāt. — Princis viņam atteicis: —Milord, pēdējās septiņas dienas es rāpuli esmu gandrīz izmetis no galvas. — Drinians vaicājis, kāpēc viņš tādā gadījumā visu laiku jādelējot pa ziemeļu mežiem.
— Milord, — sacījis Princis, — esmu redzējis tur visskaistāko lietu, kāda jebkad radīta.
— Dārgais Princi, — teicis Drinians, — esiet tik laipns un ļaujiet man rīt jāt jums līdzi, lai es arī redzētu šo skaistumu.
— Labprāt, — atteicis Riliāns.
Nākamajā rītā viņi diezgan agri apseglojuši zirgus, krietnos auļos devušies uz ziemeļu mežiem un nokāpuši no zirgiem pie tā paša avota, kur Karaliene sagaidījusi nāvi. Drinianam licies savādi, ka Princis no visām vietām, kur uzkavēties, izvēlējies tieši šo. Un tur viņi atpūtušies līdz lielai dienai, un pusdienlaikā Drinians palūkojies augšup un ieraudzījis visskaistāko dāmu, kādu jebkad redzējis, un viņa stāvējusi avota ziemeļu pusē, neteikdama ne vārda, bet mājusi Princim ar roku, it kā aicinot viņu pienākt tuvāk. Un viņa bijusi slaida un gara, visa vizējusi un bijusi ietinusies plānā šķidrautā — tik zaļā kā inde. Un Princis stīvu skatienu lūkojies viņā kā prātu zaudējis. Taču pēkšņi dāma pazudusi — Drinians nav aptvēris, kur; un abi atgriezušies Kērā Paravelā. Drinians ieņēmis galvā, ka šī vizošā, zaļi tērptā sieviete bijusi ļaunuma iemiesojums.
