Džila piecēlās, pabīdīja sānis aizkaru un sākumā neredzēja neko citu kā vien šo aizkaru. Tad viņa salēcās un atkāpās atpakaļ, jo pret loga rūti metās kaut kas ļoti liels un, atsizdamies pret stiklu, radīja skaļu troksni. Džilai prātā ienāca visai nepatīkama doma: "Ja nu viņiem šajā zemē ir milzu odi! Vai, man!" Taču tad dauzonis atgriezās atkal, un šoreiz Džila gandrīz droši varēja apgalvot, ka redz knābi, un tad ari šis knābis pieklauvēja. "Tas ir kāds milzu putns," Džila nodomāja. 'Vai tas varētu būt ērglis?" Pēc ērgļa apciemojuma viņa īpaši nealka, tomēr pavēra logu unn palūkojās ārā. Radījums tūdaļ ar skaļu švīkstoņu nolaidās uz palodzes un palika tur sēžam, aizsegdams logu, tā ka Džilai vajadzēja atkāpties, lai dotu tam vietu. Radījums bija Pūce.
— Kuš, kuš! Tū-ū, tū-ū, — Pūce sacīja. — Necel troksni! Paldau, vai jūs abi patiešām nopietni aptverat, kas jums jādara?
— Vai tu domā — attiecībā uz Princi? — Džila pavaicāja. —Jā, mums tas ir jāizdar jāecībā uz Princi? — Džila pava. —Jo nu viņa atcerējās Lauvas balsi un izteiksmi, ko pa pils zālē noritējušā mielasta un stāsta skandēšanas laiku bija piemirsusi.
— Lieliski! — teica Pūce. — Tad nav ko ilgāk tērēt laiku. Tev tūlīt jātiekno šejienes projām. Es iešu pamodināt otru cilvēkveidīgo. Tad atgriezīšos pēc tevis. Tevvajadzētu novilkt šīs galma drēbes un apģērbt kaut ko citu ceļojumam. Būšu atpakaļ tūlīt tūlītiņās. Tū-ū! — Un, negaidīdama atbildi, Pūce nozuda skatienam.
Ja Džila būtu vairāk pieradusi pie dēkām, varbūt viņa Pūces vārdus apšaubītu, tomēr meitenei tas nenāca ne prātā un, priecādamās par satraucošo domu, ka varēs pusnaktī palidot, viņa aizmirsa, ka ir nogurusi. Viņa atkal apģērba džemperi un šortus (tiem pie jostas bija piestiprināts izlūka duncis, kas varētu ievajadzēties) un paņēma vēl dažas lietas, ko viņas istabā bija atstājusi meitene ar vītolzariem līdzīgajiem matiem. No tām viņa izvēlējās īsu apmetni, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Turklāt tam bija arī kapuce. ("Tieši tā ir vajadzīga, ja līs," viņa nodomāja.) Jāpaņem līdzi arī daži mutautiņi un matu suka. Tad Džila apsēdās un sāka gaidīt.
Viņai jau atkal sāka nākt miegs, kad atgriezās Pūce.
— Nu esam gatavi, — tā sacīja.
— Tev labāk vajadzētu rādīt ceļu, — teica Džila. — Es šīs ejas vēl nepazīstu.
— Tū-ū! —iesaucās Pūce. —Mēs neiesim pa pili. Tas nekādā ziņā nebūtu prātīgi. Tev jāsēžas man jāšus mugurā. Es lidošu.
— Nū-u! — noelsās Džila un stāvēja, muti pavērusi. Šāda doma viņai īpaši nepatika. — Vai es tev nebūšu par smagu?
—Tū-ū, tū-ū! Nerunā muļķības. Otru es jau aizgādāju. ' Tikko kā. Taču vispirms nodzēsīsim lampu.
Tiklīdz tas bija izdarīts, naksnīgo debesu pleķītis, kas pletās aiz loga, šķita kļuvis gaišāks — ne vairs melns, bet pelēks. Pūce apsēdās uz palodzes ar muguru pret istabu un pacēla spārnus. Džilai nācās uzrāpties uz putna īsā, resnā vidukļa, pabāzt ceļgalus zem spārniem un cieši tiem
pieķerties. Spalvas bija jauki siltas un mīkstas, bet turēties pie tām gan šķita neiespējami. "Diez kā Skrabam patika viņa ceļojums!" Džila lauzīja galvu. Un tieši tad, kad viņai tas iešāvās prātā, putns briesmīgi spēcīgā vēzienā pameta palodzi un spārni sāka vēcināties viņai gar ausīm, un diezgan dzestrais un mitrais nakts gaiss sisties sejā.
Bija daudz gaišāks, nekā viņa gaidījusi, un, kaut gan debesis likās apmākušās, vienā ūdeņaini sudrabotā lāsumā varēja saredzēt, kur virs mākoņiem slēpjas mēness. Tīrumi lejā izskatījās pelēki, bet koki — melni. Pūta neliels vējš — tas uznāca ar pārtraukumiem, tāpēc varēja gaidīt, ka drīz sāks līt.
Pūce apmeta loku, tādējādi pils kļuva redzama priekšā.
Gaisma spīdēja tikai nedaudzos logos. Viņi lidoja pāri pilij uz ziemeļiem, šķērsojot upi: gaiss kļuva vēsāks, un Džilai likās, ka viņa lejā, vizošajā ūdenī, saredz Pūces balto spalvu atspulgu. Tomēr drīz bija klāt upes ziemeļu krasts, un lidojums turpinājās pāri mežainam apgabalam.
Pūce ar knābi kaut ko kampa, bet Džila nevarēja saskatīt, kas tas ir.
— Vai, lūdzu, nevajag! — Džila iesaucās. — Tā neraustieties. Jūs mani gandrīz nomētāt zemē.
— Lūdzu, atvaino, — sacīja Pūce. — Es tikko kā noķēru sikspārni. Kaut arī šitais radījums nav liels, nekas nav tik spēcinošs kā jauks, mazs, mīksts sikspārnītis. Vai man noķert arī tev kādu?
— Nē, pateicos, — Džila sacīja un nodrebinājās.
Tagad Pūce lidoja nedaudz zemāk, un gaisa kuģotājiem
