Drinians nekādi nevarējis izšķirties, vai viņam nevajadzētu pastāstīt par šo piedzīvojumu Karalim, tomēr viņam lāgā negribējies izskatīties pēc pļāpas un pasakotāja, tāpēc viņš turējis mēli aiz zobiem. Tomēr vēlāk viņš vēlējies, kaut būtu runājis. Jo nākamajā dienā Princis izjājis viens. Tonakt viņš neatgriezās, un kopš tā laika no viņa neesot ne ziņas, ne miņas nedz Nārnijā, nedz kaimiņu zemēs, un nekad neesot atrasts nedz viņa zirgs, nedz cepure, nedz apmetnis, nedz arī kas cits. Tad Drinians sāpošu sirdi aizgājis pie Kaspiana un teicis:
— Augstais valdniek, nogalini mani tūdaļ kā lielu nodevēju, jo mana klusēšana ļāvusi aiziet bojā tavam dēlam. — Un viņš visu izstāstījis Kaspianam. Tas paķēris kara cirviun meties virsū lordam Drinianam, lai to nogalētu, un Drinians stāvējis kā zemē iemiets un gaidījis nāvīgo cirtienu. Taču Kaspians gan pacēlis cirvi, taču pēkšņi to nometis un iekliedzies:
— Esmu zaudējis savu Karalieni un dēlu, vai man jāzaudē arī draugs? — Un viņš apkritis lordam Drinianam ap kaklu, apkampis viņu, un abi raudājuši, un viņu draudzība tā arī neesot iziruši.
Tāds bija stāsts par Riliānu. Un, kad tas bija galā, Džila sacīja:
— Deru, ka čūska un sieviete bija viens un tas pats radījums.
— Tiesa, tiesa, mēs domājam tāpat kā tu, — ūjināja pūces.
—Taču mums neliekas, ka viņa Princi nogalinājusi, — iebilda Gaišspalvis, — jo kauli…
—Mēs zinām, ka viņa to nav darījusi, — sacīja Skrabs. — Aslans sacīja Poulai, ka viņš joprojām ir dzīvs.
—Tas visu padara gandrīz vai ļaunāku, —sacīja vecākā pūce. —Tas nozīmē, ka šī radība viņu kaut kā izmanto un kaļ kaut kādus noslēpumainus plānus pret Nārniju. Pirms seniem, seniem laikiem, pašā sākumā, no ziemeļiem atnāca Baltā Ragana un uz simt gadiem iekala mūsu zemi sniegā un ledū. Un mums šķiet, ka šī varētu būt kāda no tās pašas sugas.
— Nu, tad ļoti labi, — teica Skrabs. —Mums ar Poulu Princis jāatrod. Vai varat mums palīdzēt?
— Vai jums abiem ir kādi pieturas punkti? — vaicāja Gaišspalvis.
—Jā, — teica Skrabs. —Mēs zinām, ka mums jādodas uz ziemeļiem. Un mēs zinām, ka mums jānonāk pie milzīgas pilsētas drupām.
To dzirdot, pūces sāka klaigāt vēl skaļāk nekā līdz šim, skrāpēties ar kāju nagiem un bužināt spalvas, un tad ņēmās visas reizē runāt. Viņas korī skaidroja, cik ļoti nožēlo, ka pašas nevarot doties kopā ar bērniem meldēt pazudušo Princi.
— Jūs gribētu ceļot dienas laikā, turpretī mēs gribētu ceļot naktīs, — viņas sacīja. — Tur nekas neiznāktu, tur nekas neiznāktu. — Dažas pūces piebilda, ka pat te, pussagruvušajā tornī, gandrīz vairs neesot tik tumšs, kā bijis tad, kad apspriede sākusies, un ka parlaments turpinājies ļoti ilgi. Patiesībā, pat pieminot vien ceļojumu uz sabrukušo pilsētu, kur mājojuši milži, šķita, bija mazinājusies šo putnu drosme. Taču Gaišspalvis sacīja:
—Ja viņi grib doties pa to ceļu —uz Etinstīreli, mums jāaizved viņi pieviena no purva zvalstoņiem. Tie ir vienīgie ļaudis, kas var nopietni palīdzēt.
— Nu, nu, būtu, būtu, — klaigāja pūces.
— Tad ejam, —aicināja Gaišspalvis. —Es uzsēdināšu mugurā vienu. Kas parūpēsies par otru? Tas jāizdara šonakt.
—Es aiznesīšu otru līdz purva zvalstoņiem, —pieteicās kāda cita pūce.
— Vai esi gatava? — Gaišspalvis uzrunāja Džilu.
— Man šķiet, ka Poula ir iemigusi, — pavēstīja Skrabs.
Džila gulēja. Viņa platu muti bija žāvājusies jau kopš Pūču parlamenta sākuma un tagad iesnaudusies. Meitenei nebūt negribējās atkal mosties un ieraudzīt, ka guļ putekļainā zvanu tornī uz kailiem, noputējušiem dēļiem melnā tumsā, kas ir pilna pūcēm. Vēl nepatīkamāk bija dzirdēt, ka viņiem ar Skrabu pūču mugurās jādodas nezin kur — un šis "nezin kur", kā varēja saprast, nav gulta.
— Vai dieniņ, saņemies, Poula, celies augšā, — tumsā neredzams, mudināja Skrabs, — galu galā, tas tak ir piedzīvojums.
— Man tie piedzīvojumi jau ir līdz kaklam, — Poula nikni paziņoja.
Tomēr viņa piekrita kāpt Gaišspalvim mugurā, un pavisam možu viņu padarīja (vismaz uz laiku) negaidītais saltums, kas apņēma, izlidojot naktī. Mēness bija pazudis, un zvaigznes arī nebija redzamas. Tālu aizmugurē Poula saskatīja vienu vienīgu apgaismotu logu — krietnā augstumā no zemes; gaisma, bez šaubām, spīdēja kādā no Kēras Paravelas torņiem. Tas pamodināja viņā ilgas atgriezties brīnišķīgajā guļamistabā, ērtā, siltā gultā, kur varētu vērot kamīna uguns atspīdumus uz sienām. Viņa pabāza rokas zem apmetņa un apņēma to cieši sev apkārt. Bija baismi nelielā attālumā tumsā dzirdēt divas balsis: tur sarunājās Skrabs ar savu pūci. "Neizklausās, ka viņš būtu noguris," nodomāja Džila. Viņa nesaprata, ka Skrabs pirms kāda laika piedalījies milzu piedzīvojumos šinī pasaulē un ka Nārnijas gaiss iepludina viņā atkal to spēku, ko viņš ieguvis, kopā ar karali Kaspianu ceļodams uz austrumu jūrām.
