— Ā, — galvu grozīdams, novilka Purvaspīdonis. — Redzu, ka jūs lielas grūtības cenšaties pārvarēt ar smaidu. Ļoti pareizi. Nudien jūs esat labi audzināti. Nelaimē nezaudējat vīrišķību.
— Lūdzu, piedodiet, mēs nezinām jūsu vārdu, — teica Skrabs.
— Mans vārds ir Purvaspīdonis. Bet nebūs nekas briesmīgs,ja jūs to aizmirsīsiet. Būšu ar mieru to vienmēr atkārtot.
Bērni apsēdās viņam līdzās — katrs savā pusē. Tagad viņi redzēja, ka Purvaspīdonim ir ļoti garas kājas un rokas, un, kaut arī rumpis nebija daudz garāks par rūķa augumu, piecēlies kājās, viņš izskatītos garāks par daudziem cilvēkiem. Roku pirksti atgādināja vardes pleznas, un plēvainas bija arī kailās kājas, kas plunčājās duļķainajā ūdenī. Dubļu krāsas drēbes šļaugani plandījās ap augumu.
— Mēģinu noķert kādu zuti, lai pusdienām pagatavotu viru, — sacīja Purvaspīdonis. — Kaut gan nebrīnītos, ka nekas neķertos. Un, ja arī ķersies, jums tie negaršos.
— Kāpēc ne? — Skrabs noprasīja.
— Nu, nebūtu saprotams, kāpēc lai jums garšotu mūsu ēdiens, kaut ari, bez šaubām, jūs apgalvotu, ka garšo. Bet, kamēr es te ņemos ar makšķerēšanu, jūs varētu pamēģināt iekurtuguni —mēģināts navzaudētslMalkairaizvigvama. I espējams, ka tā ir slapja. Jūs varētu iekurt to vigvamā, bet tad dūmi grauztos mums acīs. Ugunskuru jūs varētu iedegt arī ārpusē, bet, sākoties lietum, tas tiktu nodzēsts. Laikam jūs tomēr to nemācēsit izdarīt, tā man šķiet.
Taču Skrabs iepriekšējo piedzīvojumu laikā bija iemācījies to darīt. Bērni aizskrēja atpakaļ uz vigvamu, atrada malku (tā bija pilnīgi sausa) un iekūra uguni pat vieglāk nekā parasti. Pēc tam Skrabs sēdēja un to uzmanīja, bet Džila aizgāja un šā tā—ne īpaši labi — nomazgājās tuvākajā tērcītē. Pēc tam uguni uzmanīja viņa un savukārt nomazgājās Skrabs. Abi jutās daudz spirgtāki, tikai ļoti izsalkuši.
Drīz vien viņiem pievienojās Purvaspīdonis. Par spīti saviem pareģojumiem, ka zuši neķersies, viņš bija sadabūjis apmēram duci, lomu jau notīrījis un sagriezis. Nu viņš uzlika vārīties lielu katlu, piemeta ugunij malku un iededza pīpi. Purvaspīdoņi pīpē ļoti dīvainu, stipru tabaku (daži stāsta, ka viņi to sajaucot ar māliem), un bērni vēroja, ka no Purvaspīdoņa pīpes dūmi gaisā vispār gandrīz nemaz neceļas. Tie izspraucās no pīpes galviņas, virzījās lejup un līdzīgi miglai vēlās pār zemi. Tie bija pavisam melni, tā ka Skrabs sāka klepot.
— Tā, — sacīja Purvaspīdonis. — Tie zuši vārīsies traki ilgi. Pirms tie būs gatavi, iespējams, ka jūs aiz bada pat iekriūsiet ģībonī. Es pazinu kādu mazu meiteni… bet par to labāk jums nestāstīšu. Tas jums varbūt sabojātu garastāvokli, un to es nemūžam nedaru. Tāpēc, lai jums nebūtu jādomā par izsalkumu, mēs labāk apspriedīsim savus plānus.
—Jā, darīsim gan to, —piekrita Džila. —Vai jūs varat mums palīdzēt atrast princi Riliānu?
Purvaspīdonis ievilka vaigus dziļāk, tā ka seja izskatījās vēl šaurāka, nekā vispār varētu iedomāties. — Nu, es gan nezināju, ka jūs to sauksit par palīdzību, — viņš teica. — Es nezinu, vai kāds vispār spēj kaut ko palīdzēt. Skaidrs ir viens, ka šajā gadalaikā laikam mēs tālu uz ziemeļiem netiksim, tuvojas ziema un citas grūtības. Turklāt ziema — tā izskatās — pienāks agri. Bet nedrīkst ļaut, lai sašļuktu dūša. Ļoti var gadīties, ka, ņemot vērā visu — ienaidniekus, kalnus un upes, kam jādek pāri, kā arī iespējas nomaldīties un to, ka reizēm nebūs ko ēst un sāpēs kājas, — mēs diez vai manīsim, kādi ir laika apstākļi. Un, ja mums pietiekami neveiksies un mēs neko labu nepanāksim, tad tomēr varam nonākt pietiekami tālu, lai nevajadzētu steigā drāzties atpakaļ.
Abi bērni ievēroja, ka viņš saka "mēs", nevis "jūs", un abi reizē iesaucās: — Vai jūs nāksit mums līdzi?
■
— Nu kā ta', protams, nākšu. Redziet, es tak to varētu. Es, kas nedomāju, ka jebkad piedzīvosim Nārnijā atgriežamies Karali; viņš tagad devies uz nepazīstamām zemēm, un aizbraucot viņam bija nejauks klepus. Nu, Trampkins gan ir te. Bet viņš ātri noveco. Un jūs redzēsit,
ka pēc traki sausās vasaras būs slikta raža. Un es nebrīnītos, ja mums uzbruktu ienaidnieki. Pieminiet manus vārdus.
— Un ar ko mēs sāksim? — Skrabs iejautājās.
— Nu, — ļoti lēni atteica Purvaspīdonis, — visi citi, kas jebkad devušies meklēt princi Riliānu, sākuši no tā paša avota, kur lords Driniāns redzēja dāmu. Parasti viņi gāja uz ziemeļiem. Un, tā kā neviens no viņiem nav atgriezies, nevar īsti pateikt, kā viņiem veicies.
— Mums vispirms jāatrod Sagrautā Milžu pilsēta, — Džila aizrādīja. — Tā teica Aslans.
— Ak tā, mums vispirms tā jāatrod? — atjautāja Purvaspīdonis. —Tas laikam nozīmē, ka mums nav atļauts sākt to meklēt.
— Protams, ka tā es arī domāju, — Džila teica. — Un tad, kad būsim to sameklējuši…
—Jā, ja būsim! — ļoti vēsi iestarpināja Purvaspīdonis.
—Vai neviens nezina, kur tā atrodas? — taujāja Skrabs.
