— Es neko nezinu par "Nevienu", — atteica Purvaspīdonis. —Un es arī nesacīšu, ka es nekad nebūtu dzirdējis par Sagrauto pilsētu. Tomēr no avota sākt nevajag. Tad būtu jāiet pāri Etinstīrelim. Tieši tur ir Sagrautā pilsēta, ja tā vispār kaut kur ir. Taču es esmu gājis tajā virzienā tikpat tālu kā citi un tā arī neesmu aizkļuvis ne līdz kādām drupām, tāpēc es negribu jūs krāpt.
— Kur ir Etinstīrelis? — vaicāja Skrabs.
— Skaties tur —uzziemeļpusi, —teica Purvaspīdonis, norādīdams ar pīpi.—Vai redzi tur tos klinšainos pakalnus? Tur sākas Etinstīrelis. Bet mūs no tā šķir upe Svibla. Protams, tiltu nav.
— Manuprāt, mēs tomēr varētu braslā to pārbrist, — sacīja Skrabs.
— Tā jau ir pārbrista, — atzinās Purvaspīdonis.
—Varbūt mēs Etinstīrelī sastapsim cilvēkus, kuri varētu parādīt ceļu, — Džila izteica cerību.
— Tev taisnība, cilvēkus mēs satiksim, — piekrita Purvaspīdonis.
— Kādi cilvēki tur dzīvo? — meitene apvaicājās.
—Man nav tiesību sacīt, ka savā ziņā ar viņiem viss būtu kārtībā, — Purvaspīdonis atteica. — Ja jums patīk viņu paražas.
— Jā, bet kas tad viņi ir? — tincināja Džila. — Šajā zemē ir tik daudz dīvainu radījumu. Es gribu zināt, vai viņi ir dzīvnieki, putni vai rūķi, vai kaut kas cits?
Purvaspīdonis gari nosvilpās. — Pē! — viņš iesaucās. —Vai ta' jūs nezināt? Cerēju, ka pūces jums to pastāstījušas. Tie ir milži.
Džila sarāvās. Viņai nekad — pat grāmatās — milži nebija patikuši, un vienu viņa reiz bija sastapusi ļaunā sapnī. Tad viņa ieraudzīja, ka Skraba ģīmis kļuvis gandrīz vai zaļš, un nodomāja: "Deru, ka viņš baidās vairāk par mani." Tāda doma piešķīra drosmi.
— Karalis senās dienās man teica, — Skrabs iesāka,
— tas bija tolaik, kad mēs kopā ar viņu braucām pa jūru… Ka viņš karā ar šiem milžiem sadevis tiem pa mizu un piespiedis maksāt meslus.
— Tā ir skaidra patiesība, — piekrita Purvaspīdonis.
— Tagad viņi ar mums dzīvo mierā. Kamēr mēs paliekam savā Skriblas upes pusē, viņi neko mums nedarīs. Viņu pusē, tīreli… Tomēr kāda iespēja pastāv vienmēr. Ja mēs nepieiesim viņiem pārāk tuvu un j a neviens no viņiem nesaniknosies, un ja mūs neredzēs, varbūt mēs aizkļūsim krietni tālu.
—Paklau! — iebrēcās Skrabs, pēkšņi zaudējis savaldību, kā jau viegli mēdz notikt ar cilvēkiem, kad viņi nobijušies.
— Es neticu, ka tas viss var būt kaut uz pusi tik briesmīgi, kā jūs tēlojat. Līdzīgi jau bija ar vigvama guļvietām, kas nemaz nebija cietas, un arī malka nebija slapja. Pēc manām domām, Aslans nemūžam nebūtu mūs sūtījis, ja pastāvētu tik maz iespēju.
Viņš nešaubīgi gaidīja, ka Purvaspīdonis kaut ko nikni atcirtis, tomēr tas tikai noteica: — Tev pietiek drosmes, Skrab. Tu runā pareizi. Kas jādara, tas jādara. Bet mums visiem ļoti uzmanīgi jātur sevi grožos, domājot par grūtībām, kurām mums visiem kopā būs jākuļas cauri. Zini, ķildoties nevajag. Katrā ziņā nesāc to darīt tik drīz. Es zinu, ka tādas ekspedīcijas parasti beidzas ar to, ka visi cits citam nemanot pieliek nazi pie rīkles, pirms viss līdz galam izdarīts, — par to nav ko brīnīties. Taču, jo ilgāk mēs varam to attālināt…
— Redziet, ja jums tas šķiet tik bezcerīgi, — Skrabs viņu pārtrauca, — tad, manuprāt, jums labāk nevajadzētu nākt. Mēs ar Poulu varam iet vieni, vai ne, Poul?
— Turi muti un beidz muļķoties, Skrab, — Džila steidzīgi iebilda, baidīdamās, ka Purvaspīdonis ņems un paraudzīsies uz Skraba vārdiem nopietni.
— Nezaudē dūšu, Poula, — sacīja Purvaspīdonis.
— Es nākšu, par to es lieku galvu ķīlā. Es negribu zaudēt tādu izdevību kā šī. Man tā nāks par labu. Visi teica, tas ir, citi tīreļa zvalstoņi teic, ka es esot pārāk vieglprātīgs, neskatoties uz dzīvi nopietni. Ja viņi to pasaka vienreiz, tad atkārto tūkstošiem reižu. "Purvaspīdoni," viņi mēdz sacīt, "tu pārāk daudz lēkā, plāties un apliecini lielisku garastāvokli. Tev jāiesit paurī, ka dzīve nav tikai varžu frikasē un zušu pīrāgs. Tev vajadzīgs kaut kas nelielai atskurbšanai. To mēs sakām vienīgi tevis paša labā, Purvaspīdoni." Tā viņi runā. Nu un šāds darbs—ceļojums uz ziemeļiem tieši ziemas sākumā, meklējot Princi, kura droši vien tur nav, cauri Sagrautai pilsētai, kuru neviens nekad nav redzējis, — tas būs tieši tas, kas vajadzīgs. Ja tas nepadarīs tādu puisi kā mani nosvērtāku, tad es nezinu, kas cits var līdzēt. — Un viņš saberzēja pleznainās rokas, it kā runātu par viesību vai pantomīmas apmeklējumu. — Un nu, — viņš piebilda, — kā tur vedas ar tiem zušiem?
