Asinis sastinga dzīslās. "Tas kalns tur kustas. Tas ir īsts milzis. Tā nav pārskatīšanās — viņa tikko kā redzējusi, kā tas pagriež galvu. Viņa uz īsu mirkli ielūkojusies lielajā, stulbajā sejā ar tukliem vaigiem.
Visi šie kalni ir nevis klintis, bet milži — četrdesmit piecdesmit tādu stāv rindā, acīmredzot kājas tie atspieduši pret aizas pamatu un ar elkoņiem atbalstījušies uz aizas kraujas malas, tieši tāpat kā cilvēki atbalstās pret mūri — uz mata kā slinki vīri skaistā rītā pēc brokastīm."
— Ejiet taisni uz priekšu, — čukstēja Purvaspīdonis, kas arī bija ievērojis milžus. — Neskatieties uz viņiem. Un, lai ko darāt, tikai nemetieties skriešus. Tad viņi tūdaļ trenksies mums nopakaļ.
Tā nu viņi devās tālāk, izlikdamies, ka milžus nav redzējuši. Tā cilvēki parasti iet garām mājas vārtiem, kur ir nikns suns, tikai te šobrīd likās vēl krietni ļaunāk. Milžu bija desmitiem un vēlreiz desmitiem. Viņi neizskatījās dusmīgi vai laipni, arī ziņkāri ne. Nekas neliecināja, ka viņi ceļiniekus pamanījuši.
Tad — bzzz-bzzz-bzzz — ar troksni pa gaisu atbrāzās kāds smags priekšmets, un soļus divdesmit no viņiem dimdēdams novēlās liels akmens. Un tad divdesmit pēdu . atstatumā aizmugurē — bums! — nokrita otrs.
— Vai viņi mērķē uz mums? — vaicāja Skrabs.
—Nē, —atteica Purvaspīdonis. —Mēs varētu justies krietni lielākā drošībā, ja viņi to darītu. Viņi pūlas trāpīt tai, tai akmeņu kaudzei tur pa labi. Ziniet, viņi tai netrāpīs, un mēs varam justies pietiekami droši. Viņi ir ļoti slikti metēji. Parasti viņi skaistos rītos spēlē mērķī , mešanu. Laikam tā ir vienīgā spēle, ko tādi stulbeņi spēj apjēgt.
Tas bija briesmīgi. Likās, ka milžu rindai nebūs gala, un viņi meta akmeņus viena gabalā, daži nokrita ļoti tuvu. Nemaz nerunājot par īstām briesmām, lai nobiedētu ikvienu, pietika jau ar milžu izskatu un viņu balsīm. Džila pūlējās uz viņiem neskatīties.
Pēc apmēram divdesmit piecām minūtēm milži acīmredzot sastrīdējās. Mētāšanās pierima, tomēr atrasties jūdzi lielā attālumā no šiem milžiem nebija patīkami. Tie trakās dusmās ņirgājās cits par citu, apsaukādamies vismaz divdesmitzilbīgos vārdos. Tā viņi plosījās, ārdījās, ālēdamies lēkāja, un ikkatrs lēciens sadrebināja zemi līdzīgi bumbas sprādzienam. Viņi slānīja cifs cita galvas ar lieliem, neveikli darinātiem akmens veseriem, taču pauri bija tik cieti, ka veseri no tiem atlēca un briesmonis, kas bija sitis, nometa savu vālējamo un iegaudojās aiz sāpēm, jo pats bija dabūjis pa pirkstiem. Tomēr viņš bija tik stulbs, ka pēc īsa brītiņa atkal atkārtoja to pašu. Beigu beigās tas izrādījās labi, jo pēc stundas visi milži bija tā apdauzījušies, ka apsēdās un sāka vaimanāt. Apsēžoties viņu galvas atradās zemāk par aizas augšmalu, līdz ar to viņus pašus vairs nevarēja saskatīt, bet Džila saklausīja, kā tie gaužas, pinkšķ un žēlojas kā lieli bērni un tā, ka visu varēja dzirdēt pat vēl jūdzes attālumā.
Tonaktviņu piemītne slējās kailā tīrelī, un Purvaspīdonis parādīja bērniem, kā vislabāk izmantot segas — guļot vajadzēja salikt kopā muguras. Tās viena otru silda, un tad var apsegties ar abām segām. Taču, pat šādi guļot, sala, un zeme likās cieta un nelīdzena. Purvaspīdonis bērniem sacīja, ka viņi jutīšoties labāk, ja iztēlošoties, cik ļoti auksts būšot saltākā laikā un tālāk uz ziemeļiem, tomēr tādas runas abus pusaudžus itin nemaz neiepriecināja.
Gājiens pāri Etinstīrelim prasīja ilgu laiku; cūkgaļu viņi ietaupīja, galvenokārt pārtiekot no purva putniem, kurus nošāva Jūstess ar Spīdoni (tie, protams, nebija runājošie putni). Džila apskauda Jūstesu par šaušanas māku ar stopu —viņš tajā bija iemanījies, ceļodams kopā ar karali Kaspianu. Tā kā cauri tīrelim izvijās daudzi strautiņi, ūdens viņiem nekad nepietrūka. Džila prātoja, ka par cilvēkiem, kas pārtiek no medījumiem, grāmatās netiek rakstīts, cik ilgs, smirdīgs un netīrs darbs ir putnu spalvu plūkšana un iekšu ķidāšana un kā tādās reizēs salst pirksti. Tomēr ļoti patīkami bija tas, ka viņi te nesastapa gandrīz nevienu milzi. Viens viņus gan ieraudzīja, bet tikai ierēcās smieklos un aizklumburoja tālāk pats savā nodabā.
Aptuveni desmitajā dienā viņi sasniedza vietu, kur apkārtējā ainava mainījās. Viņi pienāca pie tīreļa ziemeļu malas, no kuras pavērās skats uz garu, stāvu nogāzi, kas veda uz citādu, bargāku zemi. Nogāzes lejasdaļā varēja saskatīt zemākus klinšu bluķus, aiz tiem pavērās augstu kalnu apgabals ar tumšiem bezdibeņiem, akmeņainām ielejām, ar tik dziļām un šaurām gravām, ka skats tajās nespēja iesniegties, ar šaurām upēm, kas iztecēja no atbalšu pieskandinātām aizām, lai drūmi izplūstu melnās dzīlēs. Lieki sacīt, ka pirmais uz sniega svēdrām tālākajās nogāzēs norādīja Purvaspīdonis.
—Taču nejutīšos pārsteigts, ja ziemeļu pusē sniegs būs dziļāks, —viņš pavēstīja.
