Bija vajadzīgs krietns laiks, lai noietu lejā pa nogāzi, un, tur nokļūstotun stāvot uz zemākajiem bluķiem, viņi vēroja upi, kas vēla viļņus no rietumiem uz austrumiem. Kā šajā, tā viņā pusē to ieskāva stāvas kraujas, pašā upē ūdens bija zaļš, saule tajā nerotājās, bet tur netrūka krāču un ūdenskritumu. To rūkoņa drebināja pamatus pat tajā vietā, kur atradās viņi.
— Te sava gaišā puse ir iespēja, — sacīja Purvaspīdonis, — ka, nolaužot kaklu, kāpjot lejā pa klintīm, mums vairs nedraudēs noslīkšana upē.
— Bet kas tad tur? — pēkšņi ierunājās Skrabs, norādīdams pa kreisi straumes virzienā. Visi palūkojās turp un ieraudzīja kaut ko pilnīgi negaidītu, proti, tiltu. Turklāt kādu tiltu! Tā bija viena vienīga milzīga arka, kura stiepās pāri aizai no vienas puses klinšu smailēm uz otrām viņā krastā, un pats augstākais arkas posms pacēlās virs kalnu galotnēm kā Svētā Pāvila katedrāles kupols virs Londonas.
— Paklau, tam taču jābūt milžu tiltam! — iesaucās Džila.
— Drīzāk jādomā, ka tas ir Raganas tilts, — sacīja Purvaspīdonis. —Tādējādi mēs varam sagaidīt burvestības.
Manuprāt, tās ir lamatas. Varbūt tad, kad nokļūsim pašā vidū, tilts sāks gaist un pārvērtīsies par miglu.
—Ak tu mī un žē, nepiesauciet taknelaimi, — ierunājās Skrabs. — Kāpēc gan lai tas nebūtu kārtīgs tilts?
— Vai tu domā, ka tiem milžiem, ko mēs redzējām, pietiktu saprāta, lai uzceltu tādu brīnumu? — noprasīja Purvaspīdonis.
— Bet vai to nevarētu būtuzslējuši citi milži? — prātoja Džila. — Tas ir, milži, kas dzīvojuši pirms daudziem gadu simteņiem un bijuši gudrāki par modernajiem milžiem. Varbūt tiltu cēluši tie, kas būvējuši pilsētu, kuru mēs meklējam? Un tas nozīmētu, ka esam uz pareizajām pēdām — un senais tilts aizvedīs mūs uz seno pilsētu!
— Tā nu patiešām ir spoža doma, Džil, — sacīja Skrabs. — Tā tam jābūt. Ejam!
Tā nu viņi nogriezās un devās uz tiltu. Pieejot tam tuvāk, tilts patiešām šķita pietiekami drošs un stiprs. Atsevišķi akmeņi bija tikpat lieli kā Stounhendžas* bluķi, ko reiz šķēluši lieliski akmeņkaļi, kaut arī tagad šie kluči izskatījās saplaisājuši un apdrupuši. Margas kādreiz acīmredzot greznojuši krāšņi ciļņi, no kuriem šis tas vēl bija atlicis — pa pusei sairušas milžu galvas un augumi, minotauri, galvkāji, simtkāji un drausmīga izskata dievi. Purvaspīdonis joprojām neticēja, ka tilts izturēs, tomēr piekrita kopā ar bērniem doties tam pāri.
Ceļš līdz arkas loka augstākajam izliekumam bija garš un grūts. Daudzviet lielie akmeņi bija izkrituši, atstājot aiz
* Stounhendia — seno celtņu paliekas Dienvidanglijā. Celtnes būvētas aizvēsturiskos laikos.
sevis baismus caurumus, pa kuriem varēja noskatīties lejup uz upi, kas putoja tūkstošiem pēdu dziļumā zem viņiem. Ceļinieki sev zem kājām redzēja pa tiltapakšu izlidojam ērgli. Un, jo augstāk viņi kāpa, jo aukstāks kļuva, un vējš pūta tikstipri, ka viņi tik tikko spēja noturēties kājās. Likās, ka tas tiltu šūpo.
Kad viņi sasniedza tilta vidu un varēja nolūkoties uz to daļu, kas veda lejup, — tur pavērās skats uz kaut ko līdzīgu sena, milzīga ceļa atliekām, kas aizstiepās projām no viņiem uz kalnu iekšpusi. Daudzi akmeņi šajā ceļā bija izdrupuši, un tādās vietās palikušā bruģa spraugās auga zāļu puduri. Un pa šo seno ceļu trijotnei pretī jāja divi normāla lieluma pieauguši cilvēki.
— Ejam tālāk! Virzāmies viņiem klāt, — mudināja Purvaspīdonis. —Jebkurš, ko satiekšādā vietā, visdrīzākir ienaidnieks, tomēr mēs nedrīkstam ļaut viņiem domāt, ka baidāmies.
Kad trijotne, nokāpusi no tilta gala, spēra pirmo soli uz zāles, abi svešinieki atradās diezgan tuvu. Viens no jātniekiem izskatījās pēc bruņinieka — viscaur tērpies bruņās ar nolaistu sejsegu. Bruņas un zirgs bija melni, vairogu nerotāja ģerbonis, un pie šķēpa nebija piestiprināts karodziņš. Otra jātniece bija dāma baltā zirgā, tikbrīnišķīgā zirgā, ka gribējās nobučot tā purnu un tūdaļ pat pacienāt ar cukura graudiņu. Taču vēl skaistāka bija dāma, kas seglos sēdēja sāniski un kurai mugurā bija spilgti zaļa kleita.
— Labdien, dār-r-rgje ceļinieki,—viņa izsaucās maigā balsī, kas atgādināja vissaldāko putna dziesmu, burvīgi
veldama "r" skaņu. — Daži no jums ir-r pār-rāk jauniņi, lai ietu pa tādu nemīlīgu tīr-reli.
— Tā varētu būt, kundze, — piesardzīgā stīvumā atsaucās Purvaspīdonis.
— Mēs meklējam Sagrauto pilsētu, kur dzīvojuši milži, — paskaidroja Džila.
— Sagr-rauto pilsētu? — atsaucās dāma. — Meklēt to šādā vietā būtu dīvaini. — Ko jūs dar-rīsit, ja to atr-radīsit?
— Mums tur… — iesāka Džila, taču Purvaspīdonis viņu pārtrauca.
— Piedodiet, kundze! Taču mēs nepazīstam nedz jūs, nedz jūsu draugu — viņam tik klusēt, vai ne? Un jūs nepazīstat mūs. Tāpēc mums nav vēlēšanās runāt ar svešiniekiem par to, ko gribam darīt. Kā jums šķiet, vai drīz nelīs?
Dāma iesmējās tik brīnišķīgi skanīgi, cik vien var iedomāties.
