— Nu, bērni, — viņa sacīja, — jums līdzi ir gudrs, nopietns, vecs pavadonis. Manuprāt, ir ļoti apdomīgi lieki nerunāt, tomēr es savas domas jums pateikšu. Esmu bieži dzirdējusi minam Milžu pilsētas, proti, Drupu, vārdu, tomēr man nekad nav gadījies satikt kādu, kas man varētu parādīt uz turieni ceļu. Šis ceļš ved uz Hārfenga pili un ciematu, kur dzīvo Rāmie milži. Viņi ir tikpat lēnīgi, pieklājīgi, saprātīgi un uzvedīgi, cikEtinstīreļa milži stulbi, nikni, mežonīgi un gatavi uz visādām riebeklībām. Un iespējams, ka Hārfengā jūs varbūt dzirdēsiet vai varbūt nedzirdēsiet ziņas par pilsētu, ko sauc par Drupām, taču jūs noteikti tur atradīsit ērtu patvērumu un jautrus saimniekus. Jūs darītu gudri, ja pārlaistu tur ziemu vai vismaz paliktu dažas dienas, lai atpūstos un smeltu jaunus spēkus. Tur jūs atradīsit karstas vannas, mīkstas gultas un gaišus kamīnus, un četrreiz dienā tur galdā būs gan ceptais, gan sutinātais, gan saldais, gan sāļais cienasts.
— Ko jūs sakāt! — iesaucās Skrabs. — Tas tik ir kaut kas! Padomājiet — gulēt atkal gultā!
—Jā, un ieiet karstā vannā, piebalsoja Džila. — Vai jums šķiet, ka viņi uzaicinās mūs paciemoties? Redziet, mēs viņus nepazīstam.
— Pasakiet viņiem vienīgi, — dāma atsaucās, — ka Zaļā Tērptā ar jums sūta viņiem sveicienus un par godu Rudens svētkiem aplaimo ar diviem jaukiem dienvidzemju bērneļiem.
— Ai, paldies, liels paldies! — reizē izsaucās Džila un Skrabs.
— Taču esiet piesardzīgi, — dāma deva padomu. —Vienalga, kurā dienā jūs nokļūtu Hārfengā, neklauvējiet pie durvīm pārāk vēlā stundā. Jo viņi vārtus slēdz pāris stundu pēc pusdienām, un pilī valda paraža, ka pēc vārtu bultas aizdarīšanas viņi nevienu vairs iekšā nelaiž —lai cik skaļi tas klauvētu.
Bērni, acīm mirdzot, atkal pateicās, un dāma viņiem pamāja. Purvaspīdonis pacēla savu smailo cepuri un ļoti stīvi paklanījās. Tad mēmais bruņinieks un dāma paskubināja zirgus un, pakaviem skaļi klaudzot, aizjāja pa nogāzi uz tilta pusi.
— Hm! —Purvaspīdonis norūca. — Es dotu daudz, lai uzzinātu, no kurienes viņa nāk un kurp dodas. Viņa nav no tādām, kuras ne no šā, ne no tā pagadītos ceļā mežonīgajā Milžu zemē, kā jums šķiet? Varu derēt, ka tas nav uz labu.
— Kādas muļķības! — izsaucās Skrabs. — Man liekas, ka viņa bija pavisam superīga. Un padomājiet par siltajām maltītēm un istabām. Es nudien ceru, ka Hārfenga nebūs pārāk tālu.
— Es tāpat, — Džila piebalsoja. — Un vai viņai nebija traki stilīgs tērps? Un tas zirgs!
— Tik un tā, — iebilda Purvaspīdonis, — es vēlētos zināt par viņu nedaudz vairāk.
— Es grasījos viņai taujāt, lai pastāsta visu par sevi, — teica Džila. — Bet kā lai es būtu varējusi to darīt, ja jūs it neko vairāk nepastāstījāt par mums.
—Jā, — Skrabs piekrita. — Un kāpēc jūs bijāt tik stīvs un nelaipns? Vai viņi jums nepatika?
— Viņi? — atjautāja Spīdonis. — Kas ir tie viņi? Es redzēju tikai vienu.
— Vai tad bruņinieku jūs neredzējāt? — noprasīja Džila.
— Es redzēju bruņas, — atteica Purvaspīdonis. — Kāpēc viņš nerunāja?
— Man šķiet, viņš kautrējās, — Džila sacīja. — Vai varbūt viņam gluži vienkārši gribējās skatīties uz dāmu un klausīties viņas jaukajā balsī. Ja es būtu viņa vietā, tad noteikti tā rīkotos.
— Es savukārt gudroju, ko jūs īstenībā redzētu, ja paceltu bruņucepures sejsegu un pašķielētu tās iekšpusē, — teica Purvaspīdonis.
— Lai sasper jods! — Skrabs iebrēcās. — Padomājiet, kādas bija bruņas! Kas ta' tur iekšā varētu būt, ja ne vīrietis?
— Bet varbūt ģindenis, — smīnīgā jautrībā pavaicāja Purvaspīdonis. — Un vispār varbūt, — viņš, mazliet padomājis, turpināja, — tur bija tukšums? Tas ir, nekas, ko mēs spētu saskatīt. Kaut kas neredzams.
— Purvaspīdoni, — Džila nodrebinādamās iebilda, —jums nudien prātā šaujas visdrausmīgākās iedomas. Kur jūs to visu ķerat?
— Ak, nav ko klausīties viņa iedomās! — Skrabs niknojās. — Viņš vienmēr gaida visļaunāko un vienmēr alojas. Labāk domāsim par Rāmajiem milžiem un dosimies uz Hārfengu tik ātri, cik vien spēsim. Gribētos zināt, cik tālu tā ir.
Un nu gandrīz sekoja pirmais no tiem strīdiem, kurus bija pareģojis Purvaspīdonis: Džila ar Skrabu bija gan tiku tikām strīdējušies un klieguši viens uz otru arī līdz šim, taču nu tās bija pirmās patiešām nopietnās nesaskaņas trijotnē. Purvaspīdonis vispār negribēja, lai kāds no viņiem dotos uz Hārfengu. Viņš sacīja, ka galīgi nesaprotot, ko milži varētu domāt par savu "rāmo" tēlu, un, lai kā arī būtu, "Aslana zīmēs" nekas neesot sacīts par viesošanos pie milžiem, vienalga — rāmiem vai nebūt ne tik rāmiem. Turpretī bērniem bija apnicis vējš un lietus, liesie, ugunskurā ceptie putni un cietā, saltā zeme, uz kuras nācās gulēt, tāpēc viņi bija apņēmušies — lūst vai plīst — apciemot Rāmos milžus. Galu galā, Purvaspīdonis piekāpās, bet tikai ar vienu noteikumu — abiem bērniem bez ierunām bija jāapsolās, ka viņi, neprasījuši Spīdoņa atļauju, nedrīkst nevienam stāstīt, ka meklē Rāmos milžus, ka nāk no Nārnijas un ka grib atrast princi Riliānu. Šādu solījumu viņi deva, un ceļojums turpinājās.
