—   Kā tad tā, — raukdams pieri, iesaucās Melnais bru­ņinieks. —Ja tu, zēn, nebūtu tik jauniņš pretinieks, mēs ar tevi izšķirtu šo strīdu, kaudamies uz dzīvību un nāvi. Es necietīšu, ka milēdijas godu aizskar kaut ar vienu vārdu. Bet par vienu gan jūs varat nešaubīties — lai ko viņa jums teica, viņa to darīja, labu nodomu vadīta. Jūs viņu nepazīstat. Viņa sevī iemieso visus tikumus —patiesīgumu, žēlsirdību, pastāvību, maigumu, drosmi un tā tālāk. Es to saku, jo zinu. Jau viņas laipnība pret mani, kas nespēj viņai to atdarīt, varētu būt viela brīnišķīgam stāstam. Taču kopš šī brīža jūs viņu iepazīsit un iemīlēsit. Starp citu, kā ar jūsu uzdevumiem, kas jāpilda Zemes Dzīlēs?

Pirms Purvaspīdonis paspēja Džilu apsaukt, viņa nobēra:

—     Mēs, lūdzu, mēģinām atrast Nārnijas princi Riliānu. — Un tad viņa aptvēra, kādā šausmīgā riskā iekūlusies: šie cilvēki varētu būt ienaidnieki. Taču bruņinieks neizrādīja ne mazāko interesi.

—      Riliāns? Nārnija? — viņš nevērīgi noprasīja. — Nārnija? Kas tā ir par zemi? Nekad šo vārdu neesmu dzirdējis. Tā droši vien atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā no Virszemes daļām, ko es pazīstu. Laikam gan bija dīvaina iedoma, kas vedināja jūs meklēt šo — kā jūs viņu nosaucāt? Riliānu? Triliānu? — milēdijas valstībā. Es patiešām skaidri zinu, ka te tāda cilvēka nav. — Viņš ļoti skaļi iesmējās, un Džila klusībā nodomāja: "Diez vai tas ir tas neiederīgais viņa sejā? Vai viņš ir pamuļķis?"

—  Mums bija uzdevums uzmeklēt vēsti Drupu pilsētas akmeņos, —sacīja Skrabs. —Un mēs ieraudzījām vārdus: ZEM MANIS.

Bruņinieks iesmējās vēl sirsnīgāk nekā iepriekš. — Ar to jūs piekrāpa visvairāk, — viņš sacīja. — Jūsu nodoma īstenošanai ar šiem vārdiem nav nekāda sakara. Būtu jūs pavaicājuši milēdijai, viņa būtu devusi jums labāku padomu. Jo šie vārdi ir viss, kas palicis no garāka teiciena, kurš senos laikos — viņa to labi atceras — bijis iekļauts šādās dzejas rindās:

Lai gan es krītu nu bez troņa pazemē,

Zem manis reiz bij' visa pasaule.

No tā ir skaidri secināms, ka viens no šeit apraktajiem varenajiem senlaiku milžiem licis šīs lepnās rindas iegravēt akmenī virs savas atdusas vietas, kaut arī, dažiem akmeņiem sadrūpot un citiem tiekot aiznestiem uz jaunām ēkām, un spraugas piepildot ar gružiem, palikuši tikai divi vārdi, ko tagad iespējams izlasīt. Vai tas nav smieklīgākais joks pasaulē — iedomāties, ka šie vārdi domāti jums?

Skrabam tin Džilai tas bija kā auksta ūdens šalts, jo viņiem likās ļoti iespējams, ka šiem vārdiem nav ne mazākā sakara ar meklējumiem un tie ierakstīti pavisam nejauši.

—  Neklausieties, ko viņš saka, — teica Purvaspīdonis.

—   Nav nekādu nejaušu gadījumu. Mūsu vadonis Aslans, un viņš bija tur, kad milžu Ķēniņš lika iekalt šos burtus, un viņš jau zināja visu, kas ar tiem notiks, arī šo te.

—   Tam jūsu vadonim jābūt ilgdzīvotājam, draugs, — bruņinieks sacīja, atkal iesmiedamies.

Džilu visa šī runāšana sāka kaitināt.

—     Un man šķiet, kungs, — atteica Purvaspīdonis,

—   ka šī jūsu dāma arī laikam ir ilgdzīvotāja, ja viņa atceras dzejas rindas tādas, kādas tās bija, kad tika iekaltas akmenī.

—     Ļoti asprātīgi, varžuģīmi, — teica bruņinieks, uzsizdams Purvaspīdonim uz pleca un atkal iesmiedamies. Un jūs esat trāpījis desmitniekā. Viņai ir dievišķa izcelsme, un viņa nepazīst nedz vecumu, nedz nāvi. Es esmu viņai jo vairāk pateicīgs par nebeidzamo dāsnumu pret tādu nabaga nožēlojamu mirstīgo kā es. Jo jums, kungi, jāzina, ka es esmu cilvēks, kura piemeklējušas ļoti savādas nelaimes, un tieši Karaliene savā žēlsirdībā spēj mani paciest. Vai es pieminēju pacietību? Jā, taču viss sniedzas daudz tālāk.

Viņa man solījusi Virszemē lielu karaļvalsti, un, kad es būšu karalis, viņa savā nebeidzamajā laipnībā ir apsolījusi sniegt man savu roku, noslēdzot laulību. Tomēr stāsts ir pārākgarš, lai jūs izsalkuši stāvētu manā priekšā un klausītos. Ei, jūs! Atnesiet maniem viesiem vīnu un Ligdvelleru pusdienas. Lūdzu, sēdieties, kungi. Mazā jaunkundz, sēdi šai krēslā. Jūs dzirdēsit visu.

.

<p>Vienpadsmitā nodaļa Tumšajā pilī</p>

Kad maltīte (kas sastāvēja no baložgaļas pīrāga, auksta šķiņķa, salātiem un kūkām) bija atnesta un visi pievilkuši krēslus pie galda un sākuši ēst, bruņinieks turpināja:

Перейти на страницу:

Похожие книги