Tomēr tā bija savāda pilsēta. Ielu lukturu bija tik maz un tie atradās tik tālu cits no cita, ka mūsu pasaulē ar tiem lāgā nepietiktu pat atstatu sabūvētām mājiņām. Taču tas mazumiņš, ko šādā apgaismojumā varēja saskatīt, ļāva nojaust, ka tā varētu būt liela osta. Vienā vietā, cik noprotams, iekrāva un izkrāva veselu kuģu flotili, otrā — noliktavās nesa audumu ķīpas; trešā slējās mūri un pīlāri, kas vedināja domāt par lielām pilīm vai tempļiem, un vienmēr un visur, kur gaisma iespīdēja, virmoja nebeidzami ļaužu pūļi — simtiem zemes cilvēku, kas viegli iebikstīja cits citam, dodamies pa šaurajām ielām, plašajiem laukumiem vai milzīgajām kāpnēm. Nebeidzamo kustību pavadīja klusa murmulēšana, tā bija dzirdama, kuģim pieslīdot arvien tuvāk un tuvāk, taču nekur nedzirdēja nevienu dziesmu, ne arī kādu saucienu vai zvana skaņu, vai riteņu rīboņu. Pilsēta bija klusa un tumša, līdzīga skudru pūžņa iekšpusei.
Beidzot viņu kuģis apstājās un pietauvojās pie krasta. Mūsu ceļiniekus izsēdināja ārā un ieveda pilsētā. Ļaužu pūļi, kuros nebija divu līdzīgu seju, murdzoties mudžēja ielās, saskārās ar pleciem, sērīgajai gaismai izraujot no tumsas dažu labu bēdīgu un dīvainu vaigu. Ik pundurītis šķita tikpat rosīgs, cik skumjš, kaut arī Džila nekādi nespēja aptvert, ap ko viņi rosās. TaČu nebeidzamā kustība, bikstīšanās, steiga un mīkstie soļu trokšņi neapsīka ne uz mirkli.
Beidzot viņi pienāca pie celtnes, kas izskatījās pēc lielas pils, kaut gan apgaismoti bija tikai daži logi. Te nu viņus ieveda iekšā, lika šķērsot pagalmu un doties augšā pa nez cik kāpnēm. Galu galā, viņi nokļuva lielā, slikti apgaismotā istabā. Taču kādā stūrī — ak prieks un līksmība! — bija arka, pa kuru iespīdēja gluži citāda — spoža gaisma, tādas lampas īstā, dzeltenīgā, siltā gaisma, pie kādas pieraduši cilvēki. Šī gaisma krita uz arkādes kāpņu apakšā; kāpnes savukārt izvijās augšup pa īsu, šauru eju starp divām akmens sienām. Gaisma šķita plūstam no augšas. Divi zemessargi stāvēja katrs savā arkādes pusē — kā sargi vai sulaiņi.
Gubernators piegāja pie viņiem un pateica itin kā paroli:
— Daudzi nogrimst Zemzemē.
— Un maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajās zemēs, — viņi atbildēja, it kā tā būtu paroles otra puse. Visi trīs ceļinieki sabāza galvas kopā un šo to pārrunāja. Beidzot dežurējošais punduris sacīja:
— Ziņoju jums, ka visžēlīgā Karaliene ir aizceļojusi svarīgās darīšanās. Šos Virszemes iemītniekus labāk vajadzētu ieģērbt spaidu kreklos un turēt cietumā, līdz viņas augstība pārradīsies mājās. Maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajās zemēs.
Šajā mirklī sarunu pārtrauca kāda skaņa, kas Džilai šķita visjaukākā visā pasaulē un nāca no augšas, no kāpņu gala. Tā bija dzidra, skanīga, pilnīgi cilvēciska skaņa, un runātājs bija jauns vīrietis.
— Ko tu tur esi sapulcinājis, Malagateram? — balss uzsauca. Virszemniekus, ak tā! Uzved viņus pie manis — un tūlīt.
— Lūdzu, jūsu augstību atcerēties… — iesāka Malagaterams, taču balss viņu pārtrauca.
— Es lūdzu, lai tu manai augstībai bez ierunām paklausītu, vecais pļāpa. Uzved viņus augšā, —balss sauca.
Malagaterams pagrozīja galvu, pamāja, lai ceļinieki viņam seko, un devās augšup pa kāpnēm. Ar katru soli gaisma kļuva spožāka, sienas klāja krāšņi gobelēni. Kāpņu augšgalā caur plāniem aizkariem mirdzēja zeltaina gaisma. Zemessargi pašķīra aizkarus un pakāpās sānis. Visi trīs iegāja iekšā. Viņi atradās skaistā telpā ar bagātīgām sienassegām, uguns liesmām tīrā kamīnā un dzirkstošu sarkanvīnu kristāla glāzē uz galda. Piecēlās jauns, gaišmatains vīrietis, lai viņus apsveiktu. Viņš bija skaists un izskatījās gan drošsirdīgs, gan laipns, kaut arī viņa sejā bija kāds vaibsts, kas šķita neiederīgs. Viņš bija ģērbies melnā un izskatījās nedaudz līdzīgs Hamletam.
— Esiet sveicināti, virszemieši! —viņš iesaucās. —Bet pagaidiet brītiņu! Izlūdzos žēlastību! Es taču jau esmu ar jums ticies — ar jums, abi jaukie bērniņi, un šo jūsu dīvaino vadoni. Vai tad es jūs visus trīs nesastapu uz tilta pie Etinstīreļa robežām, jādams līdzās milēdijai?
—Ā… jūs esat Melnais bruņinieks, kas klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis? — iesaucās Džila.
— Un vai tā dāma bija Zemzemes Karaliene? —vaicāja Purvaspīdonis nebūt ne draudzīgā balsī. Un Skrabs, kas domāja tāpat, izgrūda:
— Jo, ja tā bija, tad, manuprāt, viņa rīkojās gaužām neglīti, aizsūtīdama mūs uz milžu pili, kur tie varmākas grasījās mūs apēst. Ko ļaunu mēs viņai bijām nodarījuši, es gribētu zināt.
