Nogājuši vairākas jūdzes, viņi pienāca pie klinšu sienas un pa zemu, velvētu ceļu iegāja citā dobumā. Tomēr šī ieeja nebija tik drausmīga kā iepriekšējā, un Džilai izdevās iziet tai cauri, nepieliecot galvu. Tā aizstiepās līdz mazākai alai, kas bija gara un pašaura, tomēr apmēros atgādināja katedrāli. Un te, izstiepies visā garumā, ciešā miegā gulēja milzīgs vīrietis. Viņš bija krietni lielāks par visiem milžiem, un viņa seja nelīdzinājās milžu mūļiem — tā šķita dižena un skaista. Viņa krūtis zem sniegbaltās bārdas rāmi cēlās un slīga lejup, bet bārda klājās pāri līdz viduklim. Viņu apmirdzēja tīra, sudrabaina gaisma (neviens nespēja saskatīt, no kurienes tā nāk).

—   Kas tas ir? — vaicāja Purvaspīdonis. — Neviens tik ilgi nebija runājis, ka Džila brīnījās, kā viņam uzradusies tāda drosme.

—    Tas ir sirmais Laiku Tēvs, kas reiz valdījis pār

Virszemi, — sacīja gubernators. — Un tagad viņš ir no­grimis lejā, Dzīļu valstībā, un sapņo par visu, ko darījis virszemes pasaulē. Daudzi nogrimst, un maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajā pasaulē. Stāsta, ka viņš pamodīšoties tad, kad pienākšot pasaules gals. Un no šīs alas viņi atkal iegāja citā un tad vēl citā, un beidzot Džilai sajuka to skaits, bet viņi visu laiku turpināja soļot lejup, un ik ala atradās zemāk par iepriekšējo, līdz jau doma vien par zemes svaru un vietas dziļumu smacēja vai nost. Beidzot viņi nonāca kādā punktā, kurā gubernators pavēlēja atkal iedegt savu skumīgo laternu. Pēc tam viņi iegāja plašā un tik tumšā alā, ka nespēja tur saredzēt neko, — vienīgi, ka tieši viņu priekšā bāla smilšu strēle iesniedzas nekustīgā ūdenī. Un tur pie nelielas kuģu piestātnes stāvēja kuģis bez masta un burām, bet ar daudziem airiem. Viņiem pavēlēja

kāpt uz borta un aizveda uz priekšgalu, kur brīvajā vietā pirms airētāju soliem atradās sēdekļi, kas lokā izvijās falšbortā.

—   Vienu gan es gribētu zināt, — sacīja Purvaspīdo­nis, — proti, vai kāds no mūsu pasaules, tas ir, no slavenākajiem cilvēkiem, kādreiz devies tādā ceļojumā kā mēs?

—    Daudzi ir devušies jūras braucienos uz bālajiem krastiem, — iesāka gubernators, — un…

—  Jā, es zinu, — Purvaspīdonis viņu pārtrauca, — un maz atgriezušies saules apspīdētajās zemēs. Vairāk par vienu domu jums nav, vai ne?

Bērni no abām pusēm piespiedās Purvaspīdonim cieši klāt. Viņiem bija licies, ka toreiz, kad viņi atradās virszemē, viņš daudzas ieceres aplēja kā ar aukstu ūdeni, taču te viņš, šķiet, bija vienīgais, kas sniedz mierinājumu. Tad blāvo laternu uzkāra kuģa vidusdaļā, zemessargi apsēdās pie airiem, un kuģis sāka slīdēt pa ūdeni. Lampas gaišuma pietika pavisam nelielam lokam. Skatīdamies uz priekšu, viņi nevarēja saredzēt neko vairāk kā rāmu, tumšu ūdeni, kas izgaisa pilnīgā tumsā.

—  Vai dieniņ, kas ar mums notiks? — izmisusi vaicāja Džila.

—   Nezaudē dūšu, Poula, — mierināja Purvaspīdonis. — Tev jāatceras viens: mēs esam atpakaļ uz pareizā ceļa. Mums vajadzēja nokļūt zem Drupu pilsētas, un nu mēs tur esam. Mēs atkal sekojam zīmēm.

Drīz viņiem iedeva ēst— plakanas, staipīgas kūkas, kam nebija gandrīz nekādas garšas. Pēc tam viņi pamazām viens pēc otra iemiga. Taču, kad pamodās, viss likās gluži tāds pats — pundurīši joprojām airēja, kuģis slīdēja uz priekšu, un priekšā joprojām bija tumsa. Cik reižu viņi pamodās un gulēja, un tad paēda, un gulēja atkal, neviens no viņiem nekad neatcerējās. Un ļaunākais bija tas, ka tu, cilvēks, sāc justies, it kā mūžīgi būtu dzīvojis uz šā kuģa, šajā tumsā, un tad sāc gudrot, vai saule, zilās debesis un vējš, un putni arī nav bijuši tikai sapnis.

Viņi jau bija tikpat kā zaudējuši cerības un pat bailes vispār par kaut ko, kad beidzotpriekšā parādījās gaišums — vārgas gaismas, tādas pašas, kāda nāca no viņu laternas. Tad pavisam negaidīti viena no gaismiņām pieslīdēja klāt, un viņi ieraudzīja, ka brauc garām kādam citam kuģim. Pēc tam viņi sastapa vairākus kuģus. Tad, urbdamies ar acīm tumsā, līdz tās sāka sāpēt, viņi redzēja, ka dažas gaismas spīd no tādām vietām kā piestātnes, mūri, torņi un kustīgi ļaužu pūļi. Taču joprojām nebija dzirdams ne mazākais troksnis.

—Va' traks! — Skrabs iesaucās. —Pilsēta! —Un drīz viņi visi redzēja, ka zēnam taisnība.

Перейти на страницу:

Похожие книги