— Jums, draugi, jāsaprot, ka es nezinu neko — kas esmu un no kurienes esmu ieradies Tumsas pasaulē. Neatceros laiku, kad nedzīvoju — kā tagad — debešķīgās Karalienes galmā; taču kāds man it kā iečukstējis, ka viņa mani izglābusi no kādas ļaunas burvības un savā milzīgajā dāsnumā atvedusi šurp. (Godavīr varžukāja, jūsu kauss ir tukšs. Atļaujiet man to piepildīt.) Un tas man šķiet jo iespējamāk, jo pat tagad mani apvij burvju saites, no kurām var atbrīvot vienīgi milēdija. Katru nakti pienāk stunda, kad mani prāti drausmīgi pārmainās un pārmainās arī mans ķermenis. Sākumā es kļūstu dusmīgs un nesavaldīgs — esmu ar mieru mesties virsū saviem dārgajiem draugiem un viņus nogalināt (ja mani nesasien). Un pēc tam es izskatā pārvēršos par lielu čūsku — izsalkušu, niknu un nāvīgu. (Kungs, lūgtum, paņemiet vēl vienu baloža krūtiņu, es jūs lūdzu.) Tā viņi man stāsta, un viņi, protams, runā patiesību, jo milēdija saka to pašu. Es pats neko neapzinos, jo tad, kad liktenīgā stunda pagājusi, es pamostos, aizmirsis šo nejauko lēkmi, un atgūstu savu pienācīgo izskatu un veselo saprātu — vienīgi jūtos mazliet noguris. (Mazā dāma, ēd vienu no šīm medus kūkām, ko man atgādāja no kādas barbariskas pasaules tālajos dienvidos.) Viņas majestāte Karaliene ar savas mākas palīdzību ir uzzinājusi, ka no šīs burvestības es tikšu atpestīts, kad viņa būs mani iecēlusi šajā Virszemes valstī par karali un uzlikusi man galvā kroni. Valsts ir jau izvēlēta, tāpat kā precīzi izvēlēta vieta, kur mēs izlauzīsimies Virszemē. Viņas zemessargi strādāja dienu un nakti, rakdami zem tās ceļu, un tagad tikuši tik tālu un tik augstu, ka nav atlicis vairs pat divdesmit pēdu no zāles, pa kuru staigā šīs valsts Virszemes iedzīvotāji. Tagad jau ļoti drīz virszemniekus piemeklēs viņu liktenis. Šonakt milēdija pati atrodas izrakumos, un es gaidu ziņu, kad doties pie viņas. Tad sagrūs plānais jumts, kas joprojām šķir mani no manas karalistes, un es kopā ar savu vadoni un tūkstoš zemessargiem pie sāniem, bruņās tērpies, jāšu uz priekšu, pēkšņi uzbrukšu mūsu ienaidniekiem, nokaušu galvenos vadoņus, noslaucīšu no zemes nocietinājumus un, bez šaubām, divdesmit četru stundu laikā kļūšu par viņu kronēto karali.
— Viņu liktenis gan nav apskaužams, vai ne? — piezīmēja Skrabs.
— Tu esi brīnumjauks, apķērīgs puisēns! — izsaucās bruņinieks. — Jo, goda vārds, līdz šim man tas nebija ienācis prātā. Es saprotu, ko tu domā. — Kādu brīdi viņš izskatījās mazliet, pavisam mazlietiņ noraizējies, taču tad viņa seja noskaidrojās un, atkal pasmējies savus skaļos smieklus, viņš teica: — Bet es nospļaujos uz nopietnību! Vai tad pasaulē ir kaut kas jocīgāks un smieklīgāks par domu, kā viņi tur rosās savos darbos un viņiem pat sapnī nerādās, ka zem mierīgajiem tīrumiem un grīdām, tikai ass dziļumā, atrodas liela armija, kas ir gatava gāzties uz tiem kā ūdensplūdi! Viņi to nemūžam nebūs nojautuši. Kad pirmās bēdas par sakāvi būs aiz muguras, viņi paši diez vai darīs ko citu, kā vien smiesies par šādu domu!
— Man tas it nemaz neliekas jocīgi, — sacīja Džila. — Manuprāt, jūs būsit ļauns tirāns.
— Ko? — noprasīja bruņinieks, joprojām smiedamies un paijādams viņas galvu, tā ka Džila aiz dusmām nezināja, kur likties. — Vai mūsu mazā meitenīte ir liela politiķe? Bet neuztraucies, dārgumiņ! Valdīdams valsti, es allaž rīkošos pēc milēdijas padoma; viņa tad būs arī mana Karaliene. Viņas vārds būs man likums, tāpat kā mans vārds būs likums cilvēkiem, kurus mēs būsim uzvarējuši.
— Tur, no kurienes es nāku, — sacīja Džila, kam bruņinieks aizvien vairāknepatika,augstunevērtē vīriešus, kas ļauj sievām viņus izrīkot.
— Es galvoju, ka tad, kad tev būs vīrs, tu domāsi citādāk, —teica bruņinieks, acīmredzotuzskatīdams savus vārdus par ļoti jocīgiem. — Taču ar milēdiju ir citādi. Es labprāt klausos, ko viņa, kas mani paglābusi no tūkstoš briesmām, saka. Neviena māte nav tik maigi rūpējusies par savu bērnu kā žēlīgā Karaliene par mani. Redziet, par spīti citām rūpēm un raizēm, viņa bieži dodas ar mani izjādēs pa Virszemi, lai pieradinātu manas acis pie saules gaismas. Un tad man jābūt pilnīgi apbruņotam un jānolaiž sejsegs, lai neviens cilvēks neredzētu manu seju, un runāt es arī ne ar vienu nedrīkstu. Jo, pateicoties savām maģijas mākslām, viņa uzzinājusi, ka sarunas aizkavētu manu atbrīvošanu no mokpilnās burvestības, kas mani nomāc. Vai tad tā nav dāma, kas būtu vīrieša nedalītas pielūgsmes vērta?
— Izklausās, ka dāma ir ļoti jauka, — Purvaspīdonis to teica tādā tonī, kas liecināja par pretējo.
Vakariņas vēl nebija beigušās, kad viņiem bruņinieka runas bija jau pagalam apnikušas. Purvaspīdonis prātoja: "Nez, kādu rotaļu tā ragana īsti spēlē, jauno muļķi?" — "Patiesībā viņš ir liels bērns," klusībā nodomāja Skrabs. "Šis stulbenis tekalē, ieķēries sievietes brunčos." Un Džila skaitās: "Viņš irvisvientieslgākais, iedomīgākais, savtīgākais nelga, ko es pēc ilga laika redzu." Taču, kad maltīte bija galā, bruņinieka oma mainījās. Nu viņš vairs nesmējās.
