—Jā, tā ir viens vienīgs sapnis, — nemitēdamās trinkšķināt, sacīja Ragana.
—Jā, viss ir sapnis, — piekrita Džila.
— Tādas pasaules nekad nav bijis, — Ragana runāja tālāk.
— Nē, — Džila ar Skrabu reizē noteica. — Tādas pasaules nekad nav bijis.
— Vienīgā pasaule, kas bijusi, ir manējā, — Ragana neadaidās.
—Vienīgā pasaule, kas bijusi, ir jūsējā, —viņi noskaitīja.
Purvaspīdonis joprojām spītīgi turējās pretī.
— Es īsti nesaprotu, ko jūs visi domājat ar to, ko saucat par pasauli, —viņš sacīja, runādams kā cilvēks, kam trūkst elpas. — Bet jūs varat spēlēt šito vijoli tikām, kamēr atsakās klausīt pirksti, un tik un tā jūs nepiespiedīsit mani aizmirst Nārniju — un pašu Virszemi arī ne. Es nebrīnītos, ja to vairs nemūžam neredzētu. Iespējams, ka jūs to izdzēsīsit un pārvērūsit par tumsu kā šo te, cikes noprotu. Tas pat ir ļoti iespējams. Tomēr es zinu, ka reiz tur dzīvoju.
Esmu redzējis zvaigznēm izmargotas debesis. Esmu redzējis sauli paceļamies rītos no jūras un vakaros nogrimstam aiz kalniem. Un es esmu arī redzējis to augstu pusdienlaika debesis, kad tā ir tik spoža, ka nedrīkst tai acis pievērst.
Purvaspīdoņa vārdi visus ļoti uzmundrināja. Pārējie atkal spēja ievilkt elpu un palūkojās cits citā, it kā no jauna pamodušies.
—Klau, te jau tas ir! —izsaucās Princis. —Nu,protams! Aslans svētījis šo godīgo tīreļa zvalstoni. Mēs visi šajos nedaudzajos pēdējos mirkļos bijām iegrimuši sapnī. Kā mēs to varējām aizmirst? Protams, ka mēs visi esam redzējuši sauli.
— Patiesi, tā ir! — iesaucās Skrabs. — Esi slavēts, Purvaspīdoni! Es uzskatu, ka tev vienīgajam no mums piemīt veselais saprāts.
Tad atkal atskanēja Raganas balss, kas dūdoja tik maigi kā meža balodis veca dārza augstajās gobās miegainā vasaras pēcpusdienā, un šī balss mīlīgi žūžoja:
— Kas tad ir tā saule, par kuru jūs visi tērgājat? Vai šim vārdam piemīt kāda nozīme?
— Jā, piemīt, un vēl kāda! — atcirta Skrabs.
— Vai varat man attēlot, kāda tā izskatās? — vaicāja Ragana, strinkšķinādama savu mūzikas instrumentu.
— Nu tad klausieties, jūsu žēlība, — visai vēsi un pieklājīgi sacīja Princis. — Jūs redzat šo lampu. Tā ir apaļa, dzeltena un dara gaišu visu telpu, un nokarājas no griestiem. Tas spīdeklis, ko mēs dēvējam par sauli, ir līdzīgs lampai, tikai daudz, daudz lielāks un spožāks. Tas apgaismo visu Virszemi un atrodas pie debesīm.
— Kur atrodas, milord? — pārjautāja Ragana un tad, kamēr visi joprojām domāja, kā viņai atbildēt, turpināja atkal līksmi un liegi smieties sudrabainiem smiekliem.
— Vai redzat? Kad jūs lauzāt galvu, kā man skaidri attēlot, kāda šī saule īsti ir, jūs nespējat to izdarīt. Varat vienīgi pateikt, ka tā ir līdzīga lampai. Jūsu saule ir sapnis, un šajā sapnī nav nekā cita kā vienīgi kaut kas līdzīgs lampai. Lampa ir reāla lieta, saule ir tikai teiksma, bērnu pasaciņa.
—Jā, tagad es saprotu, — cerības zaudējusi, smagnēji vēla vārdus Džila, — laikam jau tā jābūt. — Un, to sakot, viņai pašas teiktais šķita ļoti saprātīgs.
Ragana lēni, svinīgā nopietnībā atkārtoja: — Saules nav.
Un visi citi nebilda ne pušplēsta vārda. Maigākā, dziļākā balsī viņa atkārtoja vēlreiz: — Saules nav. — Uz mirkli iestājās klusums, visiem pūloties kaut ko apjēgt, taču tad visi reizē pavēstīja: —Jums taisnība. Saules nav. — Un viņus pārņēma liels atvieglojums, ka var padoties un piekrist Raganai.
— Saule nekad nav pastāvējusi, — Ragana turpināja.
— Nē, saule nekad nav pastāvējusi, — atkārtoja gan Princis, gan Purvaspīdonis, gan bērni.
Pašos pēdējos mirkļos Džilu pārņēma sajūta, ka ir kaut kas tāds, kas viņai katrā ziņā jāatminas. Un nu viņa atcerējās. Tikai bija drausmīgi grūti to pateikt skaļi. Viņa juta, ka lūpas kļuvušas gandrīz vai nekustīgas. Beidzot, saņēmusi visus spēkus, pašai paliekot it kā iztukšotai, viņa izmocīja:
— Ir Aslans.
— Aslans? — noprasīja Ragana, tik tikko manāmi sākdama trinkšķināt ašāk. — Cik skaists vārds! Ko tas nozīmē?
— Tas ir Lielais Lauva, kas mūs izaicināja ārā no mūsu pasaules, — paskaidroja Skrabs, — un sūtīja šurp, lai mēs atrastu Riliānu.
— Kas ir lauva? — tincināja Ragana.
— Nu, pie joda visu! — iesaucās Skrabs. — Kā lai mēs viņu jums attēlojam? Vai esat kādreiz redzējusi kaķi?
— Protams, — atteica Karaliene. — Man ļoti patīk kaķi.
— Nu, lauva ir mazliet, ievērojiet— tikai mazliet, līdzīgs milzīgam kaķim, bet ar krēpēm. Ziniet, tās nav līdzīgas zirga krēpēm, tad jau drīzāk tiesneša parūkai. Un tās ir dzeltenas. Un izstaro vārdos neizsakāmu spēku.
