— Tu būsi pirmais! — viņš nokliedza un metās virsū sudraba krēslam. Acīmredzot tas bija labs zobens. Tā asmens pāršķēla sudrabu, it kā tas būtu smalks kā stīga, un vienā mirklī no krēsla adika vienīgi sašķīdušas druskas, kuras vizēdamas gulēja uz grīdas. Taču brīdī, kad krēsls lūza, tas spoži uzliesmoja un no tā atskanēja paklusi pērkona dārdi, un (īsu brīdi) varēja sajust nepatīkamu smaku.
— Guli nu, neģēlīgais burvju rīks, — bruņinieks sacīja, — lai tava kundze vairs nekad nevarētu ar tevi mocīt citu upuri.
Tad viņš pagriezās un uzlūkoja savus glābējus, un svešatnīgi neiederīgais, lai kas tas būtu bijis, no viņa sejas bija pagaisis.
— Kas tad tas? — viņš iesaucās, pievērsdamies Purvaspīdonim. —Vai es tiešām savā priekšā redzu kādu no tīreļa zvalstoņiem — īstu, dzīvu, godīgu Nārnijas tīreļa zvalstoni?
— Ā, tātad jūs tomēr esat dzirdējis par Nārniju? — Džila noprasīja.
— Vai, būdams noburts, es biju to piemirsis? — bruņinieks vaicāja. — Nu gan tas, gan visas pārējās velnišķības tagad ir beigušās. Varat man nešaubīdamies ticēt, ka es pazīstu Nārniju, jo esmu Riliāns, Nārnijas princis, un Visaugstākais karalis Kaspians ir mans tēvs.
— Jūsu karaliskā augstība, — teica Purvaspīdonis, noslīgdams uz viena ceļgala (un bērni darīja tāpat), —mēs esam atnākuši šurp ar vienu vienīgu mērķi — uzmeklēt jūs.
— Un kas esat jūs, pārējie mani atbrīvotāji? — Princis vaicāja Skrabam un Džilai.
— Mūs sūtīja pats Aslans no vietas, kas ir aiz pasaules gala, lai mēs dotos jūs meklēt, — teica Skrabs. — Es esmu Jūstess, kurš ceļoja kopā ar jūsu tēvu uz Ramandū salu.
— Esmu jums visiem tik daudz pateicības parādā, ka nemūžam nespēšu to atmaksāt, — sacīja princis Riliāns. — Bet kā ir ar manu tēvu? Vai viņš vēl ir dzīvs?
— Pirms mēs devāmies projām no Nārnijas, viņš atkal aizbrauca uz austrumiem, milord, — sacīja Purvaspīdonis. — Taču jūsu augstībai jāņem vērā, ka mūsu Karalis ir ļod vecs. Varu derēt uz desmit pret vienu, ka viņa majestāte brauciena laikā būs miris.
— Tu saki —vecs. Cik ilgu laiku tad es esmu pavadījis Raganas varā?
— Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš jūsu augstība pazuda Nārnijas ziemeļu puses mežos.
— Desmit gadi! — pārlaizdams plaukstu pār seju, it kā gribētu aizslaucīt pagātni, novilka Riliāns. — Jā, es tev ticu. Jo tagad, kad esmu atkal es pats, varu atcerēties šo noburto meža nostūri, kaut gan, kamēr biju noburts, nespēju apzināties, kas īstenībā esmu. Un nu, jaunie draugi, —betpagaidiet! Es dzirdu viņu soļus. Brr! Vai gan cilvēkiem nemetas šķērmi, dzirdot uz kāpnēm šo plakstošo čāpošanu. Aizslēdz durvis, zēn. Šie lai paliek. Man iešāvās prātā kāda labāka doma. Es apmuļķošu šos "zemessargus", ja Aslans apveltīs mani ar saprātu. Sekojiet maniem norādījumiem.
Ienāca divi zemessargi, taču tālāk negāja — nostājās katrs savā durvju pusē un zemu paklanījās. Viņiem sekoja vēl kāds nācējs, ko visi bija gaidījuši vai gribējuši redzēt, proti, zaļi tērptā dāma, Zemzemes Karaliene. Viņa kā iemieta apstājās durvīs, un visi redzēja, kā slīd viņas skatiens, kuru viņa pārlaida telpai, lai izprastu stāvokli, aplūkojot trīs svešiniekus, salauzto sudraba krēslu un nesaistīto Princi ar zobenu rokā.
Viņa stipri nobālēja, tomēr Džila nodomāja, ka tāds bālums dažu cilvēku sejā parādās nevis tad, kad viņi ir nobijušies, bet gan saniknoti. Jo uz mirkli Ragana pievērsa skatu Princim, un šajā skatienā varēja jaust slepkavīgas domas. Taču pēc tam viņas domas, šķiet, mainījās.
— Atstājiet mūs, — viņa sacīja abiem zemessargiem. — Un lai neviens mūs netraucē, pirms es saucu, citādi šķirsieties no dzīvības.
Punduri paklausīgi aizčāpoja, Karaliene-Ragana aizvēra un aizslēdza durvis.
— Kā tad tā, mans kungs Princi, — viņa uzrunāja Riliānu. — Vai jūsu nakts lēkme vēl nav sākusies vai arī tik ātri beigusies? Kāpēc jūs te stāvat nepiesiets? Kas ir šie svešinieki? Un vai tie bija viņi, kas salauza krēslu, kurš ir jūsu vienīgais glābiņš?
Princis Riliāns nodrebēja, kad Ragana viņu uzrunāja. Un tas nebija nekāds brīnums — ir grūti pusstundas laikā atbrīvoties no burvestības, kas cilvēku desmit gadus darījusi par vergu. Tad viņš ar lielām pūlēm atteica:
