— Kundze, šis krēsls vairs nebūs vajadzīgs, un jūs, kas esat man simtiem reižu atkārtojusi, cik stipri jūtat man līdzi, skatoties uz pesteļiem, kas mani saistīja, dzirdēsit un, bez šaubām, priecāsities, ka tie beigušies uz visiem laikiem. Šķiet, ka jūsu gaišība savā attieksmē pret šiem pesteļiem pieļāva dažas kļūdas. Šie, mani īstie draugi, mani atbrīvoja. Tagad man atgriezies skaidrais saprāts, un es vēlos jums darīt zināmus divus secinājumus. Pirmkārt — ja ir runa par jūsu gaišības plānu iecelt mani par zemessargu armijas vadoni, lai es varētu izlauzties Virszemē un tur nenoliedzami ar vardarbību uzkundzēties tautai, kas nekad nav darījusi man ļaunu, nogalināt likumīgos valdniekus un sēdēt tronī kā asiņainam tirānam, kas iebrucis pār viņu robežām, — tagad, kad es zinu, kas esmu, es šādu plānu ar riebumu pilnīgi noraidu un atsaucu, jo tā ir acīmredzama nelietība. Un otrkārt — es esmu Nārnijas karaļdēls Riliāns, vienīgais Kaspiana (kuru sauc par Desmito, bet daži par Kaspianu Jūrasbraucēju) dēls. Tāpēc, kundze, mans nodoms, kā arī mans pienākums ir nekavējoties doties projām no jūsu augstības galma uz savu zemi. Lūdzu, nodrošiniet man un maniem draugiem drošu ceļu un dodiet līdzi pavadoni gājienam caur jūsu tumsas valstību.
Patlaban Ragananeteica neko, bet rāmi šķērsoja istabu, visu laiku pagriezusi seju pret Princi un neatraudama no viņa skatienu. Pienākusi pie neliela šķirstiņa, kas bija ievietots sienas dobumā netālu no kamīna, viņa to atvēra un izņēma sauju zaļa pulvera. To viņa iemeta ugunī. Tas
augstu uzliesmoja, un izplatījās salda, iemidzinoša smarža. Un, kamēr risinājās sarunas, smarža kļuva arvien stiprāka, piepildīja istabu un apgrūtināja domāšanu. Tad viņa izņēma kādu mūzikas instrumentu, kas bija līdzīgs mandolīnai. To viņa sāka strinkšķināt ar pirkstiem, izvilinādama nepārtrauktas, vienmuļas skaņas, kuras pēc īsa brīža vairs it kā nevarēja samanīt. Taču, jo mazāk tām pievērsa uzmanību, jo dziļāk tās ielavījās smadzenēs un tad asinīs. Kad Ragana kādu laika bija strinkšķinājusi (un saldā smarža kļuvusi stipri sajūtama), viņa sāka runāt savā saldenajā, rimtajā balsī.
— Nārnija? — viņa sacīja. — Nārnija? Esmu bieži dzirdējusi jūs, milord, savās ārprāta lēkmēs izrunājam šo vārdu. Dārgo Princi, jūs esat ļoti slims. Nav tādas zemes, ko sauc par Nārniju.
—Irgan,kundze, —iejaucās Purvaspīdonis. —Redziet, man bijis lemts tur dzīvot visu mūžu.
— Ko tu neteiksi! — sacīja Ragana. — Pasakiet, lūdzu, kur tā zeme atrodas.
— Tur, augšā, — drosmīgi attrauca Purvaspīdonis, norādīdams uz augšu.
—Kā tā? — laipnā, maigā, melodiskā balsī iesmiedamās, vaicāja Ragana. — Vai tad ir kāda zeme akmeņu, kaļķu, javas un jumtu drupu vidū?
— Nē, — sacīja Purvaspīdonis, pūlēdamies mazliet atvilkt elpu. — Tā ir Virszemē.
— Un kas vai kur, lūdzu, ir šī… kā jūs to saucat… Virszeme?
— Ak, nu nerunājiet tik dumji, — sacīja Skrabs, visiem spēkiem pūlēdamies pretoties saldās smaržas un strinkšķu burvestībai. — It kā jūs nezinātu! Tā ir augšā, tur, kur var redzēt gan debesis, gan sauli, gan zvaigznes. Jūs taču tur pati esat bijusi. Mēs jūs tur satikām.
— Izlūdzos žēlastību, mazo brālīt, — smiedamās atsaucās Ragana (jaukākus smieklus jūs nemaz nevarētu iedomāties). — Es gan tādu tikšanos neatceros. Taču mēs bieži sastopam savus draugus dīvainās vietās, kad sapņojam. Un, ja nu visi nesapņo vienādi, nevar prasīt, lai tas būtu saglabājies otra atmiņā.
—Kundze, —Princis bargi iebilda, —es jūsu žēlastībai jau sacīju, ka esmu Nārnijas karaļa dēls.
— Un tu tas būsi, dārgais draugs, — teica Ragana glāsmīgā balsī, it kā uzmundrinādama bērnu, — tu būsi karalis un valdīsi pār daudzām tavā iztēlē radītām zemēm.
— Mēs arī tur esam bijuši, — uzbrēca Džila. — Viņa bija ļoti saniknota, jo juta, ka ar katru mirkli vairāk nokļūst burvības varā. Tomēr fakts, ka viņa to vēl aptver, liecināja, ka burvestība pagaidām nav līdz galam iedarbojusies.
— Un es nešaubos, ka tu arī esi Nārnijas karaliene, glītumiņ, — Ragana turpināja tajā pašā — pa pusei glāsmainajā, pa pusei zobgalīgajā — tonī.
— Neesmu nekas tamlīdzīgs, — Džila sacīja, piecirzdama kāju. — Mēs nākam no citas pasaules.
— A, tā ir patīkamāka spēle par to otro, — teica Ragana. — Saki man, jaunuvīt, kur atrodas tā otrā pasaule? Kādi kuģi vai kaujas rati braukā starp abām mūsu zemēm?
Protams, Džilai tūlīt iešāvās prātā daudz kas vienlaikus: Eksperimentālā skola, Adele Penifādera, pašas māja, radiouztvērēji, kinoteātri, automobiļi, lidmašīnas, pārtikas kartītes, rindas. Taču tas viss likās tāls un neskaidrs (dzinndzinn-dzinn — trinkšķināja Raganas mandolīna). Džila nespēja atcerēties mūsu pasaules vārdus. Un šoreiz viņai neienāca prātā, ka ir apburta, jo patlaban maģija darbojās ar pilnu spēku un, protams, jo vairāk mēs nokļūstam tās varā, jo noteiktāk šķiet, ka nepavisam neesam noburti. Džila manīja, ka kaut ko saka (un šajā brīdī jutās atvieglota, ka tā saka):
— Nē, laikam tā otrā pasaule ir viens vienīgs sapnis.
