Mūzikas instruments viņai izkrita no rokām. Šķita, ka roku delmi pieauguši burvei pie sāniem, kājas apvijās viena ap otru un pazuda. Garā, zaļā tērpa vilce sabiezēja, kļuva cieta un it kā saplūda kopā ar savīto kāju zaļo, lokā izliekto stumbeni. Un tas locījās un šūpojās, it kā tam nebūtu locītavu vai arī tas sastāvētu no vienām vienīgām locītavām. Galva bija atgāzusies tālu atpakaļ, un, degunam izstiepjoties garākam un garākam, pārējā seja šķita izgaistam, palika vienīgi acis. Tagad tie bija milzīgi, liesmaini redzokļi bez uzacīm un skropstām. Lai to visu aprakstītu, vajadzīgs, laiks; turpretī notikt tas notika ātri, tā ka tikko bija iespējams saskatīt. Iekams pienāca brīdis, lai kaut ko darītu, pārvērtība bija beigusies un lielā čūska, par kuru Ragana bija kļuvusi, zaļa kā inde, apjomā tik resna kā Dziļas viduklis, jau bija apmetuši divas trīs cilpas sava pretīgā ķermeņa ap Prinča kājām. Ātri kā zibens apkārt apsviedās vēl viena liela cilpa, grasīdamās piespiestPrinča zobenu viņa sānam, tačuPrincis nezaudēja laiku —viņš pacēla rokas augšup un tās atbrīvoja. Dzīvais mezgls apritinājās tikai ap krūtīm, gatavs, savelkoties ciešāk, salauzt ribas kā žagarus.
Princis ar kreiso roku aptvēra radījuma kaklu, pūlēdamies to sažņaugt, līdz čūska nosmaks. Tā turēja savu seju (ja to varēja dēvēt par seju) apmēram piecas collas no Prinča galvas. Žuburainā mēle baismi šaudījās iekšā un ārā, taču nespēja Riliānu sasniegt. Ar labo roku viņš atvēzēja zobenu, lai dotu iespējami stiprāku triecienu. Pa to laiku savus zobenus no makstīm bija izrāvuši arī Skrabs un Purvaspīdonis un metās Princim palīgā. Visi trīs cirta reizē: Skraba cirtiens (kas neizurbās pat cauri ādai un neko nenodarīja) ķēra čūsku zemāk par Prinča roku, taču paša Prinča un Purvaspīdoņa cirtieni ieurbās tai kaklā. Bet pat tie viņu pilnīgi nenogalināja, lai gan čūskas tvēriens ap Riliāna kājām un krūtīm kļuva vaļīgāks. Nākamie cirtieni atšķēla viņas galvu. Drausmīgais rāpulis nebeidza locīties un līdzīgi stieplei kustēties krietnu laiku pēc tam, kad bija miris, un grīda, kā jūs varat iztēloties, neiepriecināja ne ar kādu skaistumu.
Princis, atvilcis elpu, sacīja: — Kungi, es pateicos.
Pēc tam trīs uzvarētāji stāvēja, stīvi vērdamies cits citā, un, nespēdami izteikt ne vārda, krietnu brīdi skaļi elsoja. Džila rīkojās diezgan saprātīgi, apsēdās un klusēja, savā prātā nodomādama: "Es ļoti ceru, ka nezaudēšu samaņu un nesākšu pinkšķēt, un nedarīšu ari neko citu tikpat muļķīgu."
—Mana karaliskā māte ir atriebta, — pēc brītiņa sacīja Riliāns. — Šis, bez šaubām, ir tas pats reptilis, kam es veltīgi džinos pakaļ pie avota Nārnijas mežos pirms tik daudziem gadiem. Visu šo laiku esmu bijis savas mātes slepkavas vergs. Jā, kungi, esmu priecīgs, ka ļaunā Ragana beidzot pieņēma čūskas izskatu. Lāgā nesaskanētu nedz ar manām izjūtām, nedz ar goda izpratni, ja es būtu nogalinājis sievieti. Bet parūpējieties par dāmu. — Ar to viņš domāja Džilu.
— Ar mani viss kārtībā, paldies, — viņa sacīja.
— Jaunkundz, — palocīdamies viņas priekšā, teica Princis. — Jums piemīt ļoti liela drosme, un tāpēc es nešaubos, ka savā pasaulē jūs piederatpie dižciltīgas dzimtas. Taču nāciet, draugi, tuvāk. Te palicis kāds vīna malks.
Spirdzināsimies un iedzersim viens uz otra veselību. Pēc tam ķersimies pie saviem plāniem.
— Gauži laba doma! — atzina Skrabs.
Visi manīja, ka pelnījuši to, ko Skrabs dēvēja par "elpas atvilkšanu". Ragana bija aizslēgusi durvis un pieteikusi zemessargiem, lai tie viņu netraucē, tāpēc no viņas briesmas padaban nedraudēja. Pirmais pienākums, protams, bija Purvaspīdoņa kāju apkope. No Prinča guļamistabas viņi sadabūja vairākus tīrus kreklus, saplēsa sloksnēs un krietni iezieda vienā pusē ar sviestu un salātu eļļu no vakariņu galda, tādējādi iegūdami diezgan labus apsējus. Kad tas bija paveikts, visi apsēdās, mazliet atspirdzinājās un pārrunāja, kā izbēgt no Zemzemes.
