— Aši! Patlaban esmu pie pilna prāta. Ik nakti atgūstu saprātu. Ja vien es spētu izkļūt no šī burvju krēsla, tad saprāts saglabātos. Es atkal būtu cilvēks. Taču viņi mani ik nakti sasien, un tāpēc iknakti šī iespēja paiet garām. Bet jūs neesat mani ienaidnieki. Es neesmu jūsu gūsteknis. Aši! Pārgrieziet virves!
— Stāviet un nekustieties! Mieru! — Purvaspīdonis uzsauca abiem bērniem.
— Es jūs lūdzu no sirds mani uzklausīt, — sacīja bruņinieks, piespiezdamies runāt rāmi. — Vai viņi jums vēstījuši, ka vajag tikai atbrīvot mani no šī krēsla un es jūs nogalēšu un pats pārvērtīšos par čūsku? Es noprotu no jūsu sejas izteiksmes, ka viņi to ir darījuši. Tie ir meli. Tieši šajā stundā es esmu pie pilnas saprašanas, visu pārējo diennakts daļu esmu noburts. Jūs neesat ne tā saucamie zemessargi, ne burvji un raganas. Kāpēc jūs esat viņu pusē? Parādiet man laipnību, pārgrieziet virves!
— Mieru! Mieru! Mieru! — visi trīs ceļinieki uzsauca cits citam.
—Ak, jūsu sirdis ir no akmens, —nopūtās bruņinieks. — Ticiet man— jūs skatāties uz kropli, kas pārcietis vairāk nekā jebkurš mirstīgais spēj pārciest. Ko ļaunu esmu jums nodarījis, ka jūs nostājaties manu ienaidnieku pusē, lai viņi varētu mani turēt tik briesmīgā stāvoklī? Un laiks aizrit. Patlaban jūs spējat mani glābt; kad šī stunda paies, es atkal būšu nesapratīgs — spēļlietiņa un klēpja sunītis, nē, pareizāk būs dēvēt mani par bandinieku vai ieroci, kas pieder visvelnišķīgākajai burvei, kāda jebkad perinājusi pret cilvēkiem nelaimes. Un šonakt, vienīgajā naktī no visām, kad viņa ir projām, jūs atņemat man iespēju, kāda varbūt vairs nekad neradīsies!
— Tas ir briesmīgi. Kaut jel mēs nebūtu nākuši iekšā, pirms tas nav beidzies, — Džila sacīja.
— Mieru! — atgādināja Purvaspīdonis.
Sasietā jaunekļa balss pieauga skaļumā līdz kliedzienam.
— Atbrīvojiet mani, es saku! Padodiet manu zobenu! Manu zobenu! Kad būšu brīvs, tad atriebšos zemessargiem tā, ka Zemzemē par to runās vēl tūkstoš gadu!
— Nu sākas ārprāts, — Skrabs piezīmēja. — Ceru, ka mezgli ir cieši sasieti.
—Jā, — piekrita Purvaspīdonis. —Ja viņš tagad kļūtu brīvs, tad cirstu ar divkāršu spēku. Bet es neprotu veikli apieties ar zobenu. Nebrīnītos, ja viņš pievārētu mūs abus, un tad Poula paliktu viena, un viņai vajadzētu tikt galā ar čūsku.
Sasietais patlaban tā raustīja virves, ka tās iegriezās roku locītavās un potītēs. — Sargieties! — viņš teica. — Sargieties! Kādu nakti es tiešām tās saraušu. Bet toreiz tā bija Ragana. Šonakt viņas te nebūs un jums nepalīdzēs. Atbrīvojiet mani, un es būšu jūsu draugs. Citādi atkal kļūšu par jūsu nāvīgu ienaidnieku.
— Viltīgs, vai ne? — piezīmēja Purvaspīdonis.
— Reiz par visām reizēm! — iesaucās gūsteknis. — Es jūs no sirds lūdzu mani atbrīvot. Visu baiļu un visas mīlestības vārdā, Virszemes skaidro debesu, lielā Lauvas, paša Aslana vārdā es pavēlu jums…
—Vai! —iekliedzās visi ceļinieki, it kā sajutuši belzienu.
— Tā ir tā zīme! — iesaucās Purvaspīdonis.
—Bet tie pagājušie bija tikai zīmes vārdi, — piesardzīgāk iebilda Skrabs.
— Ko lai mēs darām? — vaimanāja Džila. Tas bija baismīgs jautājums. Kāda jēga tad bijusi visiem nosolīties, ka viņi nekādā ziņā bruņinieku neatbrīvos, ja tad, kad tas pirmo reizi nejauši nosaucis tā vārdu, kuram viņi patiešām tic, grasās laist šo vīrieti vaļā? Tomēr, raugoties no cita viedokļa, kāda nozīme bijusi mācīties zīmes, ja viņi negrasās tām sekot? Un tomēr — vai Aslans patiešām domājis, ka viņiem jāatraisa kādam — pat vājprātīgam — saites, ja tas lūdz to darītviņa vārdā? Vai tā varētu būt tikai sagadīšanās? Vai arī: ja nu Zemzemes Karaliene zina visu par zīmēm un likusi bruņiniekam iemācīties vārdus, lai gluži vienkārši noķertu viņus slazdā? Bet ja nu tomēr šī būtu īstā zīme?… Trīs viņi jau sajaukuši, ceturto vairs sajaukt nedrīkst.
— Ak, kaut jel mēs zinātu! — žēlojās Džila.
— Man šķiet, ka mēs zinām, — teica Purvaspīdonis.
— Vai jūs gribat sacīt, ka domājat— ja mēs viņu atbrīvosim, tad viss būs pareizi? — vaicāja Skrabs.
— To nu es nezinu, — sacīja Purvaspīdonis. — Redzi, Aslans neteica Poulai, kas notiks. Viņš tikai sacīja, kas jādara. Es nebrīnītos, ka tad, ja mēs šo puisi atbrīvosim, viņš mūs visus nogalēs. Taču tas mums neļauj atstāt zīmes bez ievērības.
Visi satraukuma pilniem skatieniem nolūkojās cits citā. Tas bija dramatisks brīdis.
—Labi! —pēkšņi iesaucās Džila. —Jātiek tam pāri. Es saku visiem ardievas!… — Viņi paspieda cits citam rokas. Bruņinieks atkal kliedza, lūpu kaktiņos viņam bija sakrājušās putas.
— Ķeries klāt, Skrab, — mudināja Purvaspīdonis. Viņi ar Skrabu izvilka zobenus un piegāja pie gūstekņa.
— Aslana vārdā, — viņi noteica un sāka pēc kārtas cirst mezglus. Tiklīdz gūsteknis bija ticis brīvībā, viņš tajā pašā mirklī vienā lēcienā šķērsoja istabu, paķēra savu zobenu (kas bija viņam atņemts un gulēja uz galda) un izvilka to no maksts.
