— Drosmi! — uzsauca Princis. — Ceļš iet stāvi lejup. Ūdens pacēlies pilsētas augstākajam kalnam dkai līdz pusei. Iespējams, ka tas pienācis dk iuvu pirmajā pusstundā un nākamajās dienās vairs necelsies. Es vairāk baidos par to… — Un viņš norādi j a ar zobenu uz lielu, garu zemessargu ar mežakuiļa ilkņiem. Tam sekoja seši citi izskatā un apjomā vadonim radniecīgi rīkļurāvēji.
Tie tikko kā bija izniruši no sānielas un ierāvušies namu ēnā, kur neviens tos nespēja saskatīt.
Princis vadīja savu mazo pulciņu, paturēdams acīs sarkanās gaismas kvēli, taču nogriezdamies no tās mazliet pa kreisi. Viņš plānoja mest līkumu ap uguni (ja tā bija uguns) un uzjāt augstienē, cerēdams, ka viņi varbūt atradīs ceļu uz jaunajiem rakumiem. Atšķirībā no trim pārējiem šķita, ka viņš gandrīz vai uzjautrinās. Jādams viņš svilpoja un izdziedāja dažus pantus no senas dziesmas par Korinu Pērkondari no Ārčenlendas. Patiesībā viņš tā priecājās, ka izkļuvis brīvībā no ilgās dzīves noburtībā, ka salīdzinājumā ar to visas briesmas viņam šķita gluži kā bērnu spēle. Turpretī pārējie šo ceļojumu uzskatīja par baigu.
Viņiem aiz muguras atskanēja trokšņi — tur sitās kopā un saķērās kuģi un dārdot bruka nami. Virs galvām pār Zemzemes jumtiem pletās lielas, spilgtas gaismas plankums. Priekšā vizēja noslēpumaina kvēle, kuras apmēri gan nelikās pieaugam. No tās pašas puses uz viņiem nepārtraukti lidoja juceklīgi saucieni, kliedzieni, svilpieni, smiekli, kviecieni un rējieni, un gaisā pacēlās daždažādas raķetes. Neviens nespēja uzminēt, ko tas nozīmē. Viņu tuvumā pilsētu daļēji apgaismoja sarkanā kvēle, bet daļēji — pavisam citāda gaisma, kuru spldināja nožēlojamās punduru kaķacis. Tomēr bija daudz vietu, kur neiespīdēja neviena no šīm gaismām, un tajās valdīja tumsa piķa melnumā. Un tur iekšā un ārā nemitīgi šaudījās un slīdēja zemessargu stāvi. Šo radījumu acis kā piekaltas kavējās pie ceļiniekiem, turpretī viņi paši visu laiku lūkoja turēties ārpus redzesloka. Viņu vidū varēja saskatīt lielas sejas un mazas sejas, lielas acis kā zivīm un mazas ačeles kā lāčiem. Bija redzamas spalvas un sari, ragi un ilkņi, deguni kā pātagu auklas un tik gari zodi, ka tie atgādināja bārdas. Brīžiem kāds pulciņš stipri pieauga skaitā vai pienāca pārāk tuvu. Tādās reizēs Princis pavēzēja zobenu un izlikās, ka grasās cirst. Un radījumi, visvisādi taurēdami, kviekdami un klukstēdami, ienira tumsā.
Taču, kad viņi bija uzkāpuši pa daudzām stāvām ielām un nokļuvuši tālu projām no plūdiem iekšzemes pusē, gandrīz jau ārā no pilsētas, stāvoklis kļuva nopietnāks. Tagad viņi bija tuvu sarkanajai kvēlei un atradās ar to gandrīz vienā līmenī, kaut arī joprojām nevarēja saskatīt, kas tā īstenībā ir. Tomēr tās gaismā viņi varēja skaidrāk saredzēt savus ienaidniekus. Simtiem — varbūt pat vairākiem tūkstošiem — punduru virzījās uz kvēles pusi. Taču, to darot, viņi izmantoja ašus pārskrējienus un ikreiz, kad apstājās, pagriezās ar seju pret ceļiniekiem.
— Ja jūsu augstība man pavaicātu, — teica Purvaspīdonis, — es sacītu, ka šie puiši grib izveidot mums priekšā aizšķērsli.
— Man arī tā liekas, Purvaspīdoni, — atteica Princis. — Un mēs nemūžam nespēsim izlauzties cauri tik lielam pulkam. Paklau! Jāsim uz priekšu, turēdamies pavisam tuvu, rau, tur tās mājas sienām. Un, tiklīdz mēs to sasniegsim, iezodzieties ēnā. Mēs ar jaunkundzi pajāsim vēl kādu soli uz priekšu. Nebūs brīnums, ja daži no šiem sātaniem mums sekos, viņi nāk mums cieši pa pēdām. Tev ir garas rokas, lūdzu, saņem vienu no viņiem dzīvu — tādā mirklī, kad viņš zogas garām tavai slēptuvei. Iespējams, ka tad mēs uzzināsim, kas īsti notiek, vai dzirdēsim, kādas ir viņu iebildes pret mums.
— Bet vai tad citi nemetīsies mums virsū, lai glābtu to, kuru mēs būsim sagūstījuši? — taujāja Džila tik nedrošā balsī, kādā nebūt nebija gribējusi runāt.
— Tad, jaunkundz, — atteica Princis, — jūs redzēsit mūs tur mirstam un jums pašai būs jāapliecina cieņa Lauvam. Un nu, labo PurvaspīdoniL.
Tīreļa zvalstonis ātri kā kaķis ieslīdēja ēnā. Citi, dodamies lēni uz priekšu, pārdzīvoja diezgan nepatīkamus mirkļus. Tad pēkšņi aizmugurē atskanēja kliedzieni, no kuriem asinis stinga dzīslās, brēcieni jaucās pamīšus ar Purvaspīdoņa pazīstamo balsi: —Ūja! Nebrēc, pirms kāds tev piedūris pirkstu, vai arī es tev to pirkstu patiešām pieduršu, vai saprati? Jebkurš dzīvs radījums varētu domāt, ka te kauj cūku.
— Tas bijis labs ķēriens! — izsaucās Princis, tūdaļ pagriezdams Ogļmelni atpakaļ pret mājas stūri. —Jūstes, —viņšteica, —esi tiklabs, paturi Ogļmeļņa pavadu. — Viņš nolēca no zirga, un visi trīs klusēdami vēroja, kā Purvaspīdonis izvelk savu gūstekni gaismā. Tas bija diezgan nožēlojams, mazs pundurītis, tikai pēdas trīs garš. Galvvidū viņam bija kaut kas līdzīgs gaiļa sekstei (tikai ciets), mazas, sārtas ačeles un tik liela un apaļa mute un zods, ka seja atgādināja maziņa hipopotama mūli. Ja viņi neatrastos tik bīstamā vietā, tad, to redzēdami, sāktu smieties.
