—Es gan ieteiktu tā nedarīt, —sacīja Princis. —Jāglābj mans zirgs Ogļmelnis un Raganas Sniegpārsla (lieliska ķēve, kas pelnījusi labāku saimnieci). Viņi abi ir novietoti pagalmā steliņģos. Pēc tam mēģināsim aizkļūt uz kādu augstāku vietu, cerot, ka atradīsim izeju. Zirgi vajadzības gadījumā panesīs katrs divus jātniekus, un, ja mēs tos paskubināsim, iespējams, tie pratīs apsteigt plūdus.
—Vai jūsu augstība neapliktu bruņas? — Purvaspīdonis ievaicājās. — Man tie tur lāgā neiet pie dūšas. — Viņš norādīja lejup uz ielu. Visi palūkojās turp. Vairāki desmiti radījumu (nākot tiem tuvāk, nešaubīgi varēja atpazīt zemessargus) virzījās no ostas puses uz pili. Taču viņi neklīda bezmērķīgi kā pūlis. Viņi izturējās kā mūslaiku karavīri, kas dodas uzbrukumā — gan mezdamies skriešus, gan slēpdamies, lai no pils logiem viņus nevarētu saskatīt.
— Es neuzdrošinos vairs ietērpties bruņās, — teica Princis. — Es izjāju tajās, juzdamies kā pārvietojamā cietumā, un tās ož pēc maģijas un verdzības. Bet vairogu gan es paņemšu. —Viņš izgāja ārā no istabas un pēc īsa brīža atgriezās, acīm starojot dīvainā mirdzumā.
— Skatieties, draugi, —viņš sacīja, pastiepdams vairogu pret pārējiem. — Pirms stundas tas bija melns un bez ģerboņa, bet tagad, rau… —Vairogs vizēja kā sudrabs, un uz tā sarkanāks par asinīm vai ķiršiem bija redzams Lauvas attēls.
—Nav šaubu, — Princis turpināja, — tas nozīmē, ka Aslans būs mūsu cildenais valdnieks, vienalga, vai mums būs lemts dzīvot vai mirt. Un būtībā tas ir vienalga. Bet nu es ieteiktu visiem nomesties ceļos un noskūpstīt šo zīmi, un tad paspiest rokas kā pieklājas visiem draugiem, kuriem, iespējams, pēc neilga brīža būs jāšķiras. Tad dosimies lejup uz pilsētu un metīsimies dēkā, kuru mums lēmis liktenis.
Un visi darīja tā, kā Princis bija sacījis. Taču, kad Skrabs paspieda roku D žilai, viņš teica: — Uz redzi, Džila. Piedod, ka esmu bijis tāds nožēlojams zaķapastala. Ceru, ka tu laimīgi nokļūsi mājās. — Džila uz to atbildēja: — Uz redzi, Jūstes. Un man žēl, ka esmu uzvedusies kā sivēns. — Un tā bija pirmā reize, kad viņi viens otru uzrunāja kristītajos vārdos, jo skolā tajos neviens cits citu nedēvēja.
Princis atslēdza durvis, un visi devās lejup pa kāpnēm: trīs no viņiem ar kailiem zobeniem, bet Džila — ar dunci rokā. Kalpotāji bija pazuduši, un lielā telpa Prinča kāpņu apakšā — tukša. Pelēcīgās, sērīgās lampas joprojām dega, un to gaismā viņiem nebija grūti iet no galerijas galerijā un
doties lejā pa vienām kāpnēm un tālāk — pa citām. Te nebija tik skaļi dzirdami ielas trokšņi kā augšējā telpā. Pilī valdīja rāms klusums. Tā šķita pamesta. Tad, kad viņi pagriezās ap stūri un iegāja apakšstāva lielajā zālē, viņi sastapa pirmo zemessargu — bālu, resnu radījumu ar cūkai līdzīgu ģīmi. Viņš rija ēdiena atliekas, kuras bija palikušas uz galda. Tas iekviecās (arī kvieciens atgādināja cūku) un aši noslēpās zem sola, paspēdams vēl laikā pavilkt zem sevis arī garo asti, citādi Purvaspīdonis būtu to saķēris. Pēc tam viņš aiznesās pie tālākajām durvīm tik ātri, ka nebija nozīmes viņam sekot.
No zāles draugi iznāca ārā, pagalmā. Džila, kas brīvdienās apmeklēja jāšanas skolu, tikko bija paguvusi ievilkt nāsīs zirgu staļļa smārdu (sajust šo ļoti jauko godīgu dzīvnieku aromātu, kas atgādināja mājas, tādā vietā kā Zemzeme bija ļoti jauki), kad Jūstess iesaucās: — Vai dieniņ! Skat, kas te
notiek! — Kļaut kur aiz pils mūriem gaisā bija uzlidojusi milzīga raķete un sašķīdusi zaļā zvaigžņu lietū.
— Uguņošana! — apmulsusi noteica Džila.
—Jā, —apliecinājajūstess, —tomēr es nespēju noticēt, ka šie Zemzemes ļaudis varētu to darīt aiz līksmības! Tam jābūt kādam signālam.
— Un es nešaubos, ka mums tas neko labu nevēsta, — piebilda Purvaspīdonis.
—Draugi, —sacījaPrincis, —kad cilvēks reiz iesaistījies tādā piedzīvojumā kā šis, viņam jāpasaka ardievas cerībām un bailēm, citādi nāve vai glābiņš — kā viens tā otrs — pienāks pārākvēlu, lai spētu saglabāt godu un saprātu… Ei, mani skaistuļi (viņš patlaban atvēra staļļa durvis)! Ei, mīļie! Mierā! Ogļmelni! Uzmanīgi, Sniegpārsliņ! Jūs neesat aizmirsti.
Abus zirgus dīvainās gaismas un trokšņi bij a nobiedējuši. Džila, kas bija šķitusi tik gļēva, lienot iekšā melnajā caurumā, kas savienoja vienu alu ar otru, bezbailīgi iespraucās starp zirgiem, kuri sprauslāja un kārpīja ar nagiem zemi, un kopā ar Princi pavisam ātri tos apsegloja un uzlika iemauktus. Galvas mētādami, iznākuši pagalmā, zirgi izskatījās lieliski. Džila uzlēca seglos Sniegpārslai, un Purvaspīdonis uzrāpās viņai aizmugurē. Jūstess novietojās aiz Prinča uz Ogļmeļņa. Tad viņi, pakaviem skaļi klaudzot, izjāja pa galvenajiem vārtiem uz ielas.
— No sadegšanas mums briesmas it kā nedraud. Tā ir šī piedzīvojuma gaišākā puse, — piezīmēja Purvaspīdonis, norādīdams pa labi. Tur tikai simt jardu atstatumā pret māju sienām šļakstēdams skalojās ūdens.
