— Nu, zemessarg, — teica Princis, nolūkodamies uz viņu lejup un turēdams zobena smaili ļoti tuvu gūstekņa kaklam, — pasaki skaļi, kā pieklājas godīgam pundurim, tad mēs tev ļausim iet. Ja mēģināsi blēdīties, tad uzskati, ka esi jau beigts. Labo Purvaspīdoni, kā viņš var runāt, ja tu viņam turi ciet muti?
— Nevar gan, bet nevar arī iekost, — teica Purvaspīdonis. — Ja man būtu tik mīkstas rokas kā jums, cilvēkveidīgajiem (piedodiet, augstība, par izteicienu), es šobrīd būtu viss vienās asinīs. Taču pat tīreļa zvalstonim apnīk, ja viņu košļā.
— Puis, — Princis piedraudēja pundurim, —vēl viens kodiens, un tu izlaidīsi garu. Purvaspīdoni, atstāj viņa muti vaļā!
—Ū-ū-ī-ī, — kvieca sīkulis, — laidiet mani vaļā, laidiet mani vaļā. Es to nedarīju.
— Ko tu nedarīji? — noprasīja Purvaspīdonis.
— To, ko jūsu žēlastības teica, ka es esot darījis, — radījums vaimanāja.
— Pasaki, kā tevi sauc, — teica Princis, — un kas jums, zemessargiem, šodien lēcies.
— Vai, lūdzu, jūsu godības, lūdzu, laipnie kungi, — činkstēja punduris. — Apsoliet, ka nesacīsiet Karalienes žēlībai to, ko tūlīt teikšu.
— Karalienes žēlība, kā tu viņu godā, — stingri noteica Princis, — ir mirusi. Es pats viņu nogalināju.
—Ko! — punduris iebrēcās, pavērdams smieklīgo muti izbrīnā arvien plašāk un plašāk. — Beigta? Tā Ragana ir beigta? Un kritusi no jūsu godības rokas? —Viņš izdvesa milzīgi dziļu atvieglojuma nopūtu un piebilda: —Tad tak jūsu godība ir mūsu draugs!
Princis atvilka savu zobenu mazliet atpakaļ. Purvaspīdonis ļāva radījumam uzslieties sēdus. Tas, samirkšķinājis sarkanās acis, pārlaida skatienu četriem ceļiniekiem, pāris reižu iesmējās sīku smiekliņu un tad uzsāka savu stāstu.
— Mans vārds ir Golgs, — sacīja punduris. — Un es pastāstišu jūsu godībām visu, ko zinu. Apmēram pirms stundas mēs visi strādājām viņas labā, es teiktu —strādājām' savu skumjo un mēmo darbu, to pašu, ko darījām ik dienu gadiem un vēl gadiem ilgi. Tad atskanēja skaļš grāviens un būkšķis. Tiklīdz mēs to izdzirdējām, ikviens klusībā noteica: "Es ilgu laiku neesmu ne dziedājis, ne dancojis, ne izspēlējis kādu joku. Kāpēc?" Un ikviens nodomāja: "Droši vien esmu bijis noburts." Un katrs klusībā noelsās: "Lai esmu nolādēts,, ja zinu, kāpēc es nesu šo nastu, bet tālāk es vairs to nesdepšu, un cauri."
Un tā nu mēs nometām savus maisus un paunas, un darbarīkus. Tad visi pagriezās un ieraudzīja tur to lielo sarkanumu. Un katrs sev klusībā pajautāja: "Kas tas ir?" Un ikviens sev atbildēja: "Pavērusies kāda sprauga vai plaisa, un no patiesajām Zemes Dzīlēm, kas atrodas tūkstoš asu lielā attālumā, pašā lejā, ieplūst jauks, spožs siltumiņš."
— Va' velns! — izsaucās Jūstess. — Vai tad ir zemes, kas atrodas vēl dziļāk?
—Jā gan, jūsu godība, — atteica Golgs. — Brīnišķīgas vietas, ko mēs dēvējam par Bizmas zemi. Tā zeme, kur mēs tagad atrodamies, ir Raganas valstība, un mēs to dēvējam par Seklajām zemēm. Tās atrodas pārāk tuvu virskārtai, lai būtu mums piemērotas. Vai! Tad jau tikpat labi varētu dzīvot ārā, pašā virspusē. Redziet, mēs esam nabaga punduri no Bizmas, kurus Ragana ar savu pesteļošanu atmānījusi šurp, lai mēs strādātu viņas labā. Bet mēs to visu bijām aizmirsuši, līdz atskanēja grāviens un burvestība izgaisa. Mēs nezinājām nedz to, kas mēs esam, nedz no kurienes esam nākuši. Mēs neko nespējām līdzēt, neko nespējām domāt — domājām tikai to, ar ko Ragana bija piebāzusi mūsu galvas. Un tas viss, ko viņa stūķēja mums galvā visus šos gadus, bijaīgns un nīgrs. Esmu gandrīzpilnīgi piemirsis, kā plēš jokus vai dejo džigu. Bet, kad atskanēja būkšķis un pavērās plaisa, un jūrā sāka celties ūdens, atmiņa atgriezās. Un, protams, mēs visi laidāmies prom, cik ātri vien kājas nesa, lai pa spraugu nokļūtu lejā, mūsu pašu mājās. Un jūs varat saredzēt viņus visus tur tālāk šaujam raķetes un aiz prieka stāvam uz galvas. Un es būtu ļoti pateicīgs jūsu godībām, ja jūs mani drīz palaistu vaļā un es varētu viņiem piebiedroties.
— Manuprāt, tas tiešām ir lieliski, — sacīja Džila. — Jūtos tik priecīga, ka esam atbrīvojuši gan pundurus, gan paši sevi, nocirzdami Raganai galvu! Un es esmu tik priecīga, ka punduri īstenībā nav nedz briesmīgi, nedz drūmi, tāpat kā tāds īstenībā nebija arī Princis — nu, kāds viņš mums šķita.
— Tas viss ir ļoti jauki, Poula, — piesardzīgi ierunājās Purvaspīdonis. — Taču šie punduri manās acīs nešķita līdzīgi puišiem, kas gluži vienkārši mūk projām. Man viņi, ja gribi zināt, drīzāk atgādināja kaujas vienību. Ieskatieties man tieši acīs, mister Golg, un atzīstieties, vai jūs negatavojaties cīņai?
— Protams, ka gatavojamies, jūsu godība, — atteica
