Eragons uzsprāga gultā sēdus un sataustīja rūķu kaklarotu, kas dedzināja kaklu. Izmantodams kamzoļa malu, lai pasargātu roku, jauneklis pacēla sudraba veserīti virs ādas, tad palika sēžam un gaidām tumsā. Sirds no pārsteiguma sitās kā negudra. Eragons juta, kā spēki viņu atstāj, Ganela burvestība centās aizkavēt kādu, kurš mēģināja pieredzēt Jātnieku un viņa pūķi. Viņam iešāvās prātā, ka tā ir paša Galbatoriksa maģija vai varbūt vainīgs bija kāds no karalim padotajiem burvjiem.
Eragons sarauca pieri. Kad veserīša metāls bija atdzisis, viņš izlaida to no plaukstas. Kaut kas nav labi. Tik daudz es saprotu, turklāt saprotu jau kādu laiku un to zina arī Safira. Būdams pārāk satraukts, lai atgrieztos transam līdzīgajā stāvoklī, kas tagad viņam aizstāja miegu, Eragons uzmanīgi, lai nepamodinātu Safiru, izslīdēja no guļamistabas un uzkāpa pa vītņu kāpnēm kabinetā. Tur viņš pavēra baltā luktura durtiņas un, lai nomierinātos, laiku līdz saullēktam pavadīja, lasot vienu no Analīzijas epiem.
Tikko jauneklis bija nolicis vīstokli, cauri atvērumam austrumu sienā ielidoja Blagdens un, savicinājis spārnus, nolaidās uz kokgriezumiem rotātā rakstāmgalda stūra. Baltais krauklis cieši ieskatījās Eragonā ar savām spožajām acīm un noķērcās: Wyrda!
Eragons piešķieba galvu. Un lai zvaigznes sargā tevi, skolotāj Blagden!
Krauklis pielēca tuvāk. Putns nolieca galvu uz sāniem, rejoši ieklepojās, gluži kā nokremšļotos, tad savā raupjajā balsī noskaitīja:
Pret kaulu kauls, No praula prauls; Ir naidnieks kauts, Un as'nīs strauts.
- Ko tas nozīmē? Eragons vaicāja.
Blagdens noskurinājās un atkārtoja pantiņu. Kad Eragons otrreiz lūdza to izskaidrot, putns saboza spalvas, it kā būtu vīlies, un noķērcās: Dēls pēc tēva, abi akli kurmji.
- Pagaidi! iesaucās Eragons, izsliedamies kā dzelts. Vai tu zini, kas bija mans tēvs? Vai tu zini?
Blagdens atkal noķērcās tikai tagad izklausījās, ka putns smejas.
Kaut divi vienmēr divi Un viens ir tikai viens, Var viens būt divi.
- Nosauc man vārdu, Blagden! Tikai vārdu! Kad krauklis turpināja klusēt, Eragons pastiepās uz putna pusi ar savu prātu, grasīdamies izraut vārdu no putna atmiņām.
Taču krauklis izrādījās gana manīgs. Blagdens atvairīja Eragona mēģinājumu ar savu domu zibsni. Iebrēcies "Wyrda!", putns metās uz priekšu, paķēra no tintnīcas spožo stikla aizbāzni un, sagrābis guvumu knābī, aizlaidās. Blagdens pagaisa no skatiena, pirms Eragons paguva raidīt tam pakaļ burvestību un notvert blēdi.
Eragons tā nomocījās, mēģinādams atminēt abas kraukļa mīklas, ka jaunekļa pavēdere no piepūles savilkās mezglā. Lai nu ko, bet viņš nebija gaidījis, ka izdzirdēs kādu pieminam viņa tēvu Elesmērā. Beidzot viņš nomurmināja: Tā nu tas ir. Es pēcāk atradīšu Blagdenu un izspiedīšu no viņa patiesību. Bet pagaidām… Es būtu muļķis, ja neliktos ne zinis par šiem brīdinājumiem. Viņš pielēca kājās un, skrienot lejā pa kāpnēm, ar prātu pamodināja Safiru un izstāstīja, ko bija piedzīvojis naktī.
Sameklējis mazgāšanās kambara skapītī spoguli, pie kura mēdza skūties, Eragons apsēdās starp Safiras priekšķetnām, lai viņa varētu skatīties pāri plecam un redzēt to, ko redzēja viņš.
Arjai nepatiks, ka tu viņu vēro, Safira brīdināja.
Man ir jāpārliecinās, ka viņai nekas nedraud.
Safira pieņēma šo paskaidrojumu bez iebildumiem. Kā tu atradīsi viņu ? Tu pats stāstīji, ka pēc ieslodzījuma viņa esot izlikusi ap sevi nobūrumus, kas līdzīgi tavai kaklarotai pasargā viņu no pieredzējumiem.
Ja man izdotos pieredzēt tos, kas ir kopā ar viņu, es, visticamāk, varētu saprast, vai ar Arju viss ir kārtībā. Sakopojis domas, Eragons pievērsās Nasuadas tēlam, pārlaida roku pār spoguli un nomurmināja ierasto vārdu: Sapņacs.
Spogulis iezaigojās, un viss kļuva balts, izņemot deviņus cilvēkus, kas bija sapulcējušies ap neredzamu galdu. Eragons pazina Nasuadu un Vecajo padomes locekļus. Taču viņš nespēja iedomāties, kas ir savādā meitenīte apmetnī ar melno kapuci, kas ne soli neatkāpās no Nasuadas. Tas mulsināja jaunekli, jo mags spēja pieredzēt tikai tos cilvēkus, radījumus un lietas, ko reiz jau bija redzējis, taču Eragons bija pārliecināts, ka šo bērnu nekad nav skatījis vaigā. Taču drīz vien viņš aizmirsa par meitenīti, jo ieraudzīja, ka gan vīri, gan Nasuada bija apbruņojušies kaujai.
Paklausīsimies, ko viņi runā, Safira ierosināja.
Tikko Eragons mazliet pamainīja burvestību, no spoguļa atskanēja Nasuadas balss: … un apjukums mūs iznīcinās. Mūsu armijai šī kara laikā var būt tikai viens komandieris. Orin, nolem, kurš tas būs, tikai dari to ātri.
No tukšuma atskanēja balss, kuras īpašnieka ķermenis nebija redzams. Kā vēlies; tu vari stāties karaspēka priekšgalā.
- Bet, Augstība, viņai nav pieredzes!
