- Dievam nemaz nevajadzētu mainīt dabas kārtību, lai piepildītos viņa griba, Eragons uzstāja. Viņš varētu īstenot savus mērķus jau esošajā pasaules uzbūvē… Viņš varētu izmantot maģiju, lai ietekmētu notikumus.
Oromiss pasmaidīja. Tiesa gan. Bet, Eragon, uzdod sev šādu jautājumu: ja dievi pastāv, vai viņi ir bijuši labi Alagēzijas aizbildņi? Nāve, slimības, trūkums, tirānija un neskaitāmas citas nelaimes apdraud šo zemi. Ja tās ir dievišķu būtņu rīcības sekas, tad pret tām ir jāsaceļas un jāgāž, nevis tās jāpielūdz, jāgodā un tām jāpakļaujas.
- Rūķi tic…
- Tieši tā! Rūķi tic. Zināmos jautājumos viņi paļaujas nevis uz saprātu, bet ticību. Ir zināms, ka viņi izliekas nemanām pierādītus faktus, kas ir pretrunā ar viņu uzskatiem.
- Piemēram? Eragons jautāja.
- Rūķu priesteri izmanto koraļļus kā pierādījumu tam, ka akmens ir dzīvs un spēj augt: tas it kā apstiprina viņu leģendu, ka Helcvogs esot radījis rūķu rasi no granīta. Taču mēs, elfi, esam atklājuši, ka koraļļus īstenībā veido mazmazītiņu rifos dzīvojošu radībiņu ārējais skelets. Šīs dzīvās radības spēj sajust ikviens burvis, tikko viņš atver savu prātu. Mēs esam skaidrojuši to rūķiem neskaitāmas reizes, taču viņi atsakās to uzklausīt, apgalvojot, ka dzīvība, ko spējam sajust, mājo ikvienā akmenī. Tiesa, vienīgie, kuri it kā spējot sajust dzīvību uz sauszemes atrodamajos akmeņos, esot viņu priesteri.
Krietnu brīdi Eragons vērās ārā pa logu, pārdomādams Oromisa vārdus. Tad jau tu netici pēcnāves dzīvei.
- Spriežot pēc Glēdra teiktā, tu to jau zināji.
- Un tu netici dieviem.
- Mēs uzticamies tikai tam, kā pastāvēšanu spējam pierādīt. Ņemot vērā, ka mēs neesam spējuši atrast dievu, brīnumu un citu pārdabisku parādību esamības pierādījumus, mēs par to vienkārši neliekamies ne zinis. Ja šajā ziņā kaut kas mainītos, piemēram, ja mūsu priekšā pēkšņi nostātos Helcvogs, tad mēs pieņemtu šo jauno informāciju un atbilstoši tai pārskatītu savu pasaules redzējumu.
- Pasaule liekas auksta… ja tajā nav kaut kas lielāks.
Gluži pretēji, Oromiss iebilda, šāda pasaule ir labāka. Jo tā ir vieta, kurā mēs paši esam atbildīgi par savu rīcību, kurā varam laipni izturēties cits pret citu tāpēc, ka to vēlamies, un tāpēc, ka tā ir labāk, nevis tāpēc, ka baidāmies no dievišķa soda draudiem. Es tev, Eragon, nepavēlēšu, kam ticēt. Mēs uzskatām, ka ir svarīgi iemācīt ikvienam domāt kritiski un tad atļaut pašam izdarīt secinājumus, nevis uzspiest svešus priekšstatus. Tu jautāji, kāda ir mūsu reliģija, un es tev atbildēju pēc labākās sirdsapziņas. Tagad tu pats vari izlemt, kā rīkoties.
Šī saruna kopā ar bažām, kas bija mākušas Eragonu iepriekš, tā satrauca jaunekli, ka viņam vairākas dienas bija grūti pievērst nepieciešamo uzmanību mācībām, pat tad ne, kad Oromiss sāka ierādīt, kā dziedāt augiem, ko Eragons vienmēr bija sapņojis iemācīties.
Eragons saprata, ka arī paša piedzīvotais ir licis viņam pieņemt skeptiskāku skatījumu uz pasauli; viņš piekrita daudz kam no tā, ko Oromiss bija teicis. Taču kāda būtiska problēma nedeva jauneklim miera ja elfiem bija taisnība, tad maldījās teju visi cilvēki un rūķi, un to Eragonam bija grūti pieņemt. "Tik daudzi nevar kļūdīties," viņš mēģināja pārliecināt pats sevi.
Kad Jātnieks par savām pārdomām pastāstīja Safirai, viņa atbildēja: Mani, Eragon, tas neskar. Pūki nekad nav ticējuši augstākām varām. Kāpēc mums to darīt, ja brieži un pārējais medījums par augstākām radībām uzskata mūs? Eragons iesmējās. Vienīgais nezaudē saikni ar īstenību, lai padarītu dzīvi sev ērtāku, jo, ja tu to izdarīsi, citiem būs krietni vieglāk maldināt tevi.
Tonakt šaubas pārņēma savā varā Eragona nomoda sapņus, kas kā ievainots lācis svaidījās jaunekļa prātā, izplēsdams juceklīgus tēlus no atmiņām un savirknēdams tādā murskulī, ka viņš jutās, it kā būtu nonācis atpakaļ Farthenduras kaujas haosā. Viņš redzēja Garovu guļam mirušu Horsta mājā, tad vientuļajā smilšakmens alā izdzisušo Bromu, un, visbeidzot, zālīšu pazinējas Andželas seja nočukstēja: Uzmanies, Argetlam, gaisā virmo nodevība. Un tā nāks no tevis paša dzimtas. Sargies, Ēnkāvi!
Tad sarkanās debesis pārsprāga un Eragona acu priekšā atkal parādījās vīzija ar divām armijām, kuras pirmoreiz viņš redzēja Beoru kalnos. Kareivju viļņi triecās viens pret otru oranži dzeltenā laukā, pār kuru skanēja melno vārnu alkatīgie ķērcieni un melnu bultu svilpšana. Pati zeme likās degam: zaļas liesmas kā zemes atraugas pa brīdim uzvirda no apsvilušām iedobēm, kas klāja lauku, pārogļodamas sakropļotos līķus, kurus armijas atstāja pēc sevis. Viņš izdzirdēja virs galvas milzīga nezvēra rēcienu tas strauji tuv…
