- Gana, Irvin, karalis apsauca runātāju. Viņai ir vairāk pieredzes karalietās nekā visai Surdai kopā. Un vārdeni ir vienīgais karapulks, kam kaut reizi izdevies uzvarēt kādu no Galbatoriksa armijām. Ja Nasuada būtu surdiešu ģenerālis kas gan būtu savādi, tam man jāpiekrīt -, tu nevilcinoties ieceltu viņu armijas virspavēlnieka amatā. Es labprāt risināšu jautājumus par varu šajā valstī, ja tādi radīsies pēc gaidāmās sadursmes, jo tas nozīmēs, ka es vēl arvien esmu šaisaulē, nevis guļu zem zemes. Šobrīd, bīstos, mēs esam nolemti sakāvei, ja līdz nedēļas beigām Hrotgara armija nesasniegs Aberonu, jo pretinieka skaitliskais pārsvars ir pārāk liels. Tā kur palika tas nolādētais vīstoklis par sagādes vezumiem?… Ak, paldies, Arja. Vēl trīs dienas bez…
Pēc tam saruna aizvirzījās par loku stiegru trūkumu un, nesaskatot tajā neko sev noderīgu, Eragons pārtrauca burvestību. Spogulis noskaidrojās, un pēc mirkļa viņš vērās pats savā sejā.
Viņa ir dzīva, jauneklis nomurmināja. Taču pār atvieglojuma sajūtu gūlās tikko dzirdētā baisā ēna.
Safira paskatījās uz Eragonu. Mēs esam vajadzīgi Surdā.
Tiesa. Kāpēc gan Oromiss mums nepastāstīja par gaidāmo sadursmi ? Viņam vajadzēja par to zināt.
Varbūt viņš negribēja pārtraukt mācības ?
Satrauktais Eragons sāka prātot, kas vēl svarīgs varētu būt noticis Alagēzijā, par ko viņš neko nenojauta. Rorans. Sirdī ieduroties vainas dzelksnim, Eragons aptvēra, ka pēdējo reizi par brālēnu domājis pirms vairākām nedēļām, bet tā reize, kad viņš mēģināja Roranu pieredzēt, bija šķietami mūžību tālā pagātnē vēl pa ceļam uz Elesmēru.
Pēc Eragona pavēles spogulis atklāja divus stāvus uz pilnīgi balta fona. Pagāja krietns brīdis, līdz jauneklis labajā pusē stāvošajā vīrietī pazina Roranu. Brālēns bija tērpies garā ceļā nonēsātās drānās, aiz siksnas viņam bija aizbāzts veseris, seju klāja bieza bārda, un apmātība vaibstos liecināja par izmisumu. Pa kreisi no Rorana stāvēja Džeods. Vīri svaidījās augšup un lejup, skanot dārdošām viļņu šalkām, kas brīžam apslāpēja abu teikto. Pēc brīža brālēns pagriezās un devās projām cik nu Eragons varēja spriest, pa kuģa klāju, atklājot spogulim vairākus dučus citu kārvahalliešu.
Kur viņi atrodas un kāpēc tur ir arī Džeods ? nesaprata Eragons.
Novirzījis maģijas plūsmu, viņš uz īsu mirkli pieredzēja Teirmu un nodrebinājās, redzot, ka ostas noliktavas un piestātnes ir nopostījusi uguns, tad Terinsfordu, pēc tam Garova veco saimniecību un, visbeidzot, Kārvahallu. Tajā mirklī no Eragona lūpām izlauzās ievainota zvēra vaids.
Ciemats bija noslaucīts no zemes virsas.
Itin visas ēkas, pat Horsta varenais nams, bija nodedzinātas līdz zemei. Kārvahallas vietā pie Anoras upes pletās sodrējiem klāts zemes pleķis. Vienīgie miesta iemītnieki bija četri pelēki, izkāmējuši vilki, kas klīda pa krāsmatām.
Spogulis izslīdēja Eragonam no rokas un sašķīda uz grīdas. Viņš atspiedās pret Safiru, bet acis svilināja karstas asaras par nu jau uz visiem laikiem zaudētajām mājām. Safira dobji iedūcās un maigi piebikstīja zvīņām klāto zodu Eragona rokai, ietīdama Jātnieku siltā līdzjūtības segā. Es zinu, tev nav viegli, mazais, bet tavi draugi tomēr ir dzivi.
Jauneklis nodrebinājās un tad juta, kā zem saules pinuma savelkas negrozāma lēmuma kamols. Mēs esam bijuši atrauti no pasaules pārak ilgi. Ir pienācis laiks doties projām no Elesmēras un stāties pretī mūsu liktenim, lai kāds tas būtu. Pagaidām Roranam nāksies tikt galā vienam, taču vārdeniem… vārdeniem mēs varam palīdzēt.
Vai ir pienācis laiks kaujai ? Safira vaicāja, balsī ieskanoties savādai nopietnības notij.
Viņš saprata, ko pūķis grib jautāt: vai pienācis laiks izaicināt Impēriju uz atklātu cīņu, laiks nogalināt un postīt, cik jaudas, laiks atbrīvot viņu kopīgo naidu, līdz Galbatorikss gulēs miris viņu priekšā? Vai ir pienācis laiks doties karā, kas ilgs gadu desmitiem ilgi?
Ir laiks.
Eragons piecu minūšu laikā sakārtoja mantas ceļam. Oromisa dotos seglus viņš piesprādzēja Safirai, uzsvieda mugurā savas somas un piestiprināja tās pie segliem.
Safira, iepletusi nāsis, papurināja galvu un noteica: Es gaidīšu tevi divcīņu laukumā. Ierēkusies viņa metās lejup no mitekļa platformas, gaisā savicināja zilos spārnus un aiztraucās, teju skardama koku galotnes.
Strauji kā elfs Eragons aizskrēja uz Tialdari namu, kur sameklēja Oriku rūķis sēdēja iemīļotajā stūrītī un spēlēja rūnas. Oriks sagaidīja draugu ar sirsnīgu uzsitienu pa plecu. Eragon! Ko tu dari šeit tik agrā rīta stundā? Vai tad tev nevajadzēja cīnīties ar Vaniru?
- Mēs ar Safiru dodamies projām, Eragons paskaidroja.
Oriks sastinga pavērtu muti, tad piemiedza acis un kļuva
nopietns. Vai ir kādi jaunumi?
- Izstāstīšu vēlāk. Vai gribi mums pievienoties?
- Uz Surdu? -Jā.
Orika bārdainajai sejai pārslīdēja plats smaids. Mani vajadzētu iekalt važās, lai es paliktu te viens pats. Es taču Elesmērā neko nedaru, tikai kļūstu resnāks un slinkāks. Kāds nieks piedzīvojumu man noteikti noderētu. Kad mēs dodamies ceļā?
