Di'īz pēc tam, kad viņi nākamajā rītā bija atsākuši lidojumu, viļņoto zāli nomainīja brūngani krūmāji, kuri pakāpeniski kļuva arvien zemāki un retāki, līdz to vietā bija vairs tikai saules svelmē saplaisājusi, kaila zeme, kurā saknes dzina vien reti, īpaši pieticīgi augi. Parādījās sarkanīgi zeltainas kāpas. No skatpunkta Safiras mugurā Eragonam kāpas atgādināja viļņu rindas, kas veļas un veļas uz tālu krastu.
Kad saule sāka laisties uz apvāršņa pusi, tālu austrumos jauneklis pamanīja kalnu puduri un saprata, ka tā ir Dufelsa Nangorota, kurp savulaik savvaļas pūķi lidoja vairoties, audzināt jaunuļus un galu galā arī mirt. Mums reiz vajadzētu uz turieni aizlidot, ievērojusi, kurp Eragons skatās, Safira ieminējās.
Jā gan.
Tonakt Eragons izjuta vientulību vēl stiprāk nekā iepriekš, jo šoreiz apmetne atradās Hadaraka tuksneša visnomaļākajā nostūrī, kur gaisā mitruma bija tik maz, ka viņam drīz vien sasprēgāja lūpas par spīti tam, ka viņš tās ik pēc pāris minūtēm iezieda ar nalgasku. Zemē varēja sajust ļoti maz dzīvības, tikai saujiņu puspanīkušu augu, starp kuriem manīja retu kukaini vai ķirzaku.
Tāpat kā toreiz, kad viņi cauri tuksnesim bēga no Gileadas, Eragons no augsnes savāca ūdeni, lai papildinātu maisus, un, pirms ļaut ūdenim aizplūst atpakaļ smiltīs, peļķes atspīdumā pieredzēja Nasuadu, lai noskaidrotu, vai vārdeniem jau ir uzbrukts. Jauneklim par lielu atvieglojumu sadursme ar Impērijas spēkiem vēl nebija notikusi.
Trešajā lidojuma dienā sāka pūst vējš, kas aiznesa Safiru tālāk, nekā viņai būtu izdevies aizlidot pašai. Arī Hadaraka tuksnesis palika aiz muguras.
Netālu no smilšu klajuma viņi pārlidoja pāri pulciņam zirgu mugurā sasēdušu klejotāju. Lai pasargātu sevi no svelmes, viņi bija tērpušies vieglās, plandošās drēbēs. Vīri kaut ko nokliedza savā raupjajā valodā un kratīja uz Safiras pusi zobenus un šķēpus, taču neviens no viņiem neuzdrošinājās raidīt pūķa virzienā bultu.
Tonakt Eragons, Safira un Oriks apmetās Sudrabmeža pašā dienvidu galā, netālu no Tudostena ezera. Mežs bija šādi nosaukts, jo tajā auga gandrīz tikai dižskābarži, vītoli un apses. Atšķirībā no bezgalīgās puskrēslas, kas valdīja zem Duveldenvārdenas drūmajām priedēm, Sudrabmežs bija spožas saules gaismas, cīruļu un zaļo lapu maigas čaboņas pilns. Eragonam koki šķita jauni un laimīgi, un viņš bija priecīgs, vienkārši tur atrodoties. Un, kaut gan nekādas tuksneša pazīmes vairs nevarēja manīt, laiks bija krietni siltāks nekā Palankāra ielejā šajā gadalaikā. Likās, it kā pavasari jau būtu nomainījusi vasara.
No Sudrabmeža viņi taisnā ceļā devās uz Surdas galvaspilsētu Aberonu, izmantodami norādes, ko Eragons "izlasīja" sastapto putnu atmiņās. Safira pat nemēģināja slēpties, tāpēc no ciematiem, kuriem viņi traucās pāri, bieži atskanēja pārsteiguma un baiļu saucieni.
Ceļotāji sasniedza Aberonu vēlā pēcpusdienā. Viņu priekšā pletās zema, mūriem apjozta pilsēta, kas bija izaugusi ap varenu klinti līdzenajā ainavā. Klints virsotnē slējās Boromeo pils. Plašo citadeli aizsargāja trīs mūru loki, daudzi torņi un Eragons ievēroja vairāki simti pūķu notriekšanai paredzētu ballistu. Zemās saules sulīgi dzintarainā gaisma izzīmēja Aberonas ēku apveidu un apmirdzēja putekļu mākoni pie pilsētas rietumu vārtiem, ko bija sacēlis uz pilsētu soļojošu kareivju pulks.
Kad Safira devās lejup, lai nolaistos pils iekšpagalmā, Eragons sajuta visu Surdas galvaspilsētas iedzīvotāju domas. Pirmajā mirklī troksnis viņu apdullināja: kā gan viņš spēs vienlaikus uzmeklēt ienaidniekus un pildīt citus uzdevumus? Taču tad jauneklis aptvēra, ka viņš, kā tas vēl arvien mēdza gadīties, pārāk lielu uzmanību pievērš detaļām. Viņam taču vajadzēja tikai sajust cilvēku nodomus! Eragons paplašināja domu tvērienu, un atsevišķās balsis, kas likās pieprasām viņa uzmanību, pagaisa apkārt mutuļojošo emociju bezgalībā. Tā līdzinājās ūdens slānim, kas pārklāj apkārtējo ainavu un svārstās līdz ar ļaužu priekiem un bēdām, kā arī uzvilnī brīžos, kad kādu plosa īpaši kaismīgas jūtas.
Eragons apzinājās satraukumu, kas, izplatoties runām par Safiras parādīšanos, pārņēma pilsētas iedzīvotājus. Uzmanīgi, viņš brīdināja pūķi. Mēs nevēlamies, lai viņi mums uzbruktu.
Kad Safira nolaidās pagalma vidū, katrs viņas vareno spārnu vēziens uzsita gaisā putekļu mākoņus. Visbeidzot, lai atgūtu līdzsvaru, viņa iecirta nagus zemē. Pagalmā piesietie zirgi bailēs zviedza tik skaļi, ka Eragonam nācās ieiet to prātos un nomierināt tos ar pāris senvalodas vārdiem.
Pirmais no pūķa muguras norāpās Oriks, pēc tam zemē noslīdēja arī Eragons, ievērodams uz mūriem daudzos kareivjus, kas bija saskrējuši ap ballistām un pielādējuši tās. Ieroči jaunekli nebiedēja, viņš tikai nevēlējās uzsākt kauju ar saviem sabiedrotajiem.
