Jauneklim par lielu pārsteigumu, uz groza malas pēkšņi parādījās roka, bet aiz tās arī Baldora seja. Kalēja dēls paskatījās uz viņu un teica: Padod, lūdzu, roku! Citādi es tūlīt novelšos atpakaļ lejā.
Rorans sasprindzināja augumu un palīdzēja Baldoram ierausties grozā. Kalēja dēls pasniedza viņam sausiņu un kaltētu ābolu sauju. Iedomājos, ka tu varbūt gribi kaut ko uzkost. Pateicībā pamājis galvu, Rorans nokoda sausiņa gabalu un atkal paņēma tālskati. Kad Baldors pavaicāja: Vai tu jau redzi Aci? Rorans iedeva viņam tālskati un pats pievērsās ēdienam.
Nākamās pusstundas laikā putu virpuļa griešanās kļuva arvien ātrāka, līdz tas riņķoja kā vilciņš. Ūdens apļa malās sāka pakāpeniski celties augšup, bet putas likās nozūdam milzīgas bedres dibenā. Tumšais atvars kļuva arvien lielāks un dziļāks. Gaisu virs tā piepildīja virpuļojošas miglas ciklons, bet no bezdibeņa piķa melnās rīkles izlauzās mokpilns kauciens, kas atgādināja ievainota vilka gaudas.
Ātrums, ar kādu veidojās Kuiļa Acs, satrieca Roranu. Labāk kāp lejā un izstāsti Utaram, ko redzējām, viņš sacīja.
Baldors izkāpa no groza. Piesien sevi pie masta, citādi tevi izsviedīs no groza.
Labi, labi.
Aptinot virves ap augumu, Rorans atstāja rokas brīvas, lai tad, ja rastos nepieciešamība, viņš varētu izvilkt no maksts nazi un pārgriezt valgus. Spriedze auga augumā. Atvara centrs tagad atradās apmēram jūdzi aiz "Pūķa spārna" pakaļgala, savukārt korvetes jūdzes divas aiz bēgļiem; Acs strauji pieņēmās spēkā. Tad notika kas ļaunāks sagrieztā ūdens masa likās paraujam sev līdzi arī vēju: te tas pūta no vienas, te no otras puses. Buras uz mirkli piepūtās, tad atkal noplaka, tad atkal piepūtās, apjukušajam vējam mētājoties ap kuģi.
Iespējams, Utaram bija taisnība, Rorans nodomāja. Iespējams, es gāju soli par tālu un stājos ceļā pretiniekam, kuru nevar pieveikt ar pārliecības spēku vien. Iespējams, es esmu nolēmis visus ciematniekus nāvei. Dabas spēkus nav iespējams iebiedēt.
Kuiļa Acs virpuļa ārējā robeža veidoja gandrīz deviņas ar pusi jūdzes lielu apli. Cik jūras asu dziļa tā bija, nezināja neviens, tikai tie, ko Acs savulaik bija nogremdējusi. Atvara malas slējās četrdesmit piecu grādu slīpumā; tās likās seklu rievu sašvīkotas, gluži kā mikls māls, ko uz ripas veido izveicīgas podnieka rokas. Dobjais kauciens kļuva vēl skaļāks, līdz Roranam likās: pasaulei jāsabirst putekļos no vibrācijas spēka. No miglas pāri virpuļojošajam bezdibenim pacēlās pasakaini skaista varavīksne.
Ūdens plūsma šķita kļuvusi vēl straujāka; cērtoties ap virpuļa malu, tā rāva "Pūķa spārnu" neticamā ātrumā, padarīdama arvien mazāk un mazāk ticamu iespēju, ka kuģim izdosies izrauties no atvara skavām Acs dienvidu pusē. Virpuļa straujums bija licis "Pūķa spārnam" sagāzties tik tālu uz labā borta pusi, ka Rorans karājās gaisā virs putojošā ūdens.
Par spīti "Pūķa spārna" ātrumam, korvetes likās virzāmies arvien tuvāk un tuvāk. Impērijas kuģi peldēja līdzās cits citam ar nepilnas jūdzes atstarpi. To airi tika vēzēti pilnīgā saskaņā, gluži kā divas spuras, kas cilājas pie laivas korpusa, arot okeāna virsmu. Rorans ar apbrīnu noskatījās uz šo ainu.
Tad jauneklis aizbāza tālskati aiz krekla tas vairs nebija vajadzīgs. Korvetes atradās pietiekami tuvu, lai saskatītu tās ar neapbruņotu aci, savukārt atvaru arvien blīvāk aizsedza baltas miglas mākoņi, kas cēlās no konusa malas. Pēc tam arī mākoņus ievilka virpuļa dziļumā, līdz migla atgādināja gaisīgu Kuiļa Acs dubultnieku.
Kādā brīdī "Pūķa spārns" mainīja halzi, novirzīdamies no straumes, lai pēc Utara pavēles mēģinātu izlauzties atklātā jūrā. Ķīlis nodrebēja sakultajā ūdenī, un kuģa ātrums nokritās uz pusi, "Pūķa spārnam" raujoties ārā no Kuiļa Acs nāvīgā skāviena. Drausmīgas trīsas uzskrēja augšup pa mastu, likdamas Rorana zobiem noklabēt, un masta grozs nošūpojās tik spēcīgi, ka jauneklim noreiba galva.
Kuģis virzījās uz priekšu arvien lēnāk, un Roranu pārņēma bailes. Viņš pārgrieza virves un, nelikdamies ne zinis par drošību, pārliecās pāri groza malai, pieķērās pie vantīm un sāka rāpties lejup pa takelāžu tik strauji, ka reiz pat nesatvēra virvi un nolidoja vairākas pēdas brīvā kritienā, līdz spēja atkal pieķerties vantīm. Viņš nolēca uz klāja, aizskrēja līdz priekšgala lūkai un nolaidās lejup pie airētājiem, kur pievienojās Baldoram un Albriham pie garā ozolkoka aira.
Neviens nerunāja ne vārda, tikai izmisīgi cilāja airus, elpai smagi gārdzot kaklā, bungām neprātīgi dārdot, Bondenam aizsmakušā balsī saucot ritmu un Kuiļa Acij aiz borta rēcot. Rorans juta, kā varenais atvars pretojas katram aira vilcienam.
Tomēr, par spīti pūliņiem, "Pūķa spārns" teju apstājās. Mums tas neizdosies, Rorans nodomāja. Mugura un kājas smeldza no piepūles. Plaušās dūra. Starp bungu sitieniem viņš dzirdēja, kā Utars pavēl jūrniekiem virs klāja pagriezt buras tā, lai pēc iespējas labāk izmantotu mainīgo vēju.
