Teins un Ridlijs sēdās Darmena un Hamunda vietā, bet nogurušie airētāji atkrita garšļaukus ejā un palika tur guļam, trīcot pie visām miesām. Pēc nepilnas minūtes vēl kāds no vīriem sabruka savā vietā, un viņu tūlīt aizstāja Birgita un vēl kāda no sievietēm.
Ja mēs izdzīvosim, Rorans saprata, tad tikai tāpēc, ka mums ir gana daudz cilvēku, lai uzturētu lielāko iespējamo ātrumu tik ilgi, cik nepieciešams.
Likās, viņš veselu mūžību cīnās ar airi pustumšajā, slikti vēdinātajā telpā, vispirms celdams to uz priekšu, tad vilkdams atpakaļ un darīdams visu iespējamo, lai nepievērstu uzmanību smeldzei ķermenī, kas kļuva arvien neizturamāka. Kakls sāpēja, jo galvu nācās turēt noliektu, lai neapdauzītu pret zemajiem griestiem. Aira roktura tumšo koku klāja asinis no pārplīsušajām tulznām. Viņš norāva kreklu, nomezdams tālskati uz grīdas, un, aptinis audumu ap airi, turpināja airēt.
Beidzot arī Rorana spēki bija galā. Kājas saļima, un viņš nogāzās uz sāniem, sviedrainajam augumam ieslīdot ejā starp soliem. Viņa vietā sēdās Orvals. Rorans palika uz grīdas, līdz viņam izdevās atgūt elpu, tad jauneklis uzrausās uz ceļgaliem un aizrāpoja līdz lūkai.
Kā drudža apdullināts, viņš uzlīda augšā pa kāpnēm, šūpodamies līdzi kuģim un ik pa brīdim atspiezdamies pret sienu, lai atpūstos. Izkļuvis uz klāja, Rorans mirkli izbaudīja svaigo gaisu, tad aizstreipuļoja uz kuģa pakaļgalu, kur atradās stūre. Likās, ka viņa kājas kuru katru mirkli saraus krampji.
Kā mums veicas? jauneklis izdvesa, vērsdamies pie Utara, kurš stāvēja pie stūres rata.
Utars papurināja galvu.
Paskatījies pāri aizmugures bortam, Rorans pamanīja, ka visas trīs korvetes atrodas pusjūdzes attālumā mazliet uz rietumiem, tuvāk Acs centram. Izskatījās, ka Impērijas kuģi stāv uz vietas vismaz salīdzinājumā ar "Pūķa spārnu".
Sākumā Roranam likās, ka visu četru kuģu atrašanās vieta nemainās. Tad pēkšņi viņš sajuta kustību, it kā kuģis būtu šķērsojis kādu lūzuma punktu un spēki, kas to kavēja, pamazām kļūtu vājāki. Starpība ātrumā bija niecīga, tās varbūt bija pāris pēdu minūtē taču pietiekami liela, lai redzētu, ka attālums starp bēgļu kuģi un korvetēm sāk palielināties. Ar katru airu vēzienu "Pūķa spārnu" ātrums pieauga.
Korvetes nespēja pārvarēt atvara baiso spēku. To airi cilājās arvien lēnāk un lēnāk, līdz cits pēc cita kuģi sāka slīdēt atpakaļ miglā, kas slēpa piķa melnā ūdens virpuļojošās sienas un nežēlīgās klintis okeāna dzelmē.
Viņi vairs nespēj paairēt, Rorans aptvēra. Viņu komandas ir pārāk mazas, viņi ir pārāk noguruši. Pret paša gribu viņš izjuta žēlumu pret korvešu vīriem.
Tajā brīdī no tuvākās korvetes tika izšauta bulta, un, uzliesmojusi zaļās ugunīs, tā traucās uz "Pūķa spārna" pusi. Acīmredzot šautru nesa burvestības spēks, jo citādi tā nespētu aizlidot tik tālu. Kad bulta trāpīja bezānburai, tā sašķīda eļļainās uguns lodītēs, kas aizdedzināja visu, ar ko saskārās. Pēc pāris mirkļiem gar mastu, uz klāja un zem tā liesmoja divdesmit mazi ugunsgrēki.
- Mēs nespējam nodzēst liesmas, kliedza viens no jūrniekiem ar šausmu izteiksmi sejā.
-Atskaldiet visu, kas deg, un sviediet pār bortu! norēcās Utars.
Izrāvis pie jostas piekārto dunci, Rorans ņēmās izgriezt no klāja dēļiem zaļi kvēlojošu uguns liesmu, kas dega viņam pie kājām. Pagāja vairākas spriedzes pilnas minūtes, līdz izdevās atbrīvoties no pārdabiskajām ugunīm un kļuva skaidrs, ka kuģis ir pasargāts no ugunsgrēka.
Kad atskanēja sauciens "Viss kārtībā!", Utars atlaida vaļīgāk stūres ratu. Ja tas ir viss, uz ko ir spējīgs viņu burvis, tad es uzdrošinos apgalvot, ka varam no viņa vairs nebaidīties.
- Mēs taču tiksim ārā no Acs, vai ne? Rorans jautāja, uztraukti gaidīdams, ka jūrasbraucējs apstiprinās viņa cerības.
Utars iztaisnoja muguru un nozibināja žiglu smaidu, vienlaikus lepodamies ar tikko paveikto un īsti nespēdams tam noticēt.
- Gluži tūlīt mums tas neizdosies, bet daudz vairs nav atlicis. Mēs netiksim daudz tālāk no virpuļojošā briesmoņa, kamēr nebeigsies paisums. Aizej pasaki Bondenam, lai mazliet palēnina ritmu; es nevēlos, lai ļaudis pie airiem zaudētu samaņu, kad tas vairs nav vajadzīgs.
Nokāpis zem klāja, Rorans noairēja vēl vienu maiņu, bet, kad viņš atkal iznāca svaigā gaisā, atvars pamazām norima. Virpuļa spokainos kaucienus bija nomainījusi vēja ierastā šalkšana. Ūdens virsma izskatījās mierīga un gluda, it kā te vēl nupat nebūtu plosījusies baisa dabas stihija; saraustītie miglas vāli, kas bija spokaini vijušies virs bezdibeņa, izkusa saules siltajos staros, un gaiss tagad bija dzidrs kā stikls. No pašas Kuiļa Acs pāri nepalika nekas kā Rorans pārliecinājās, ieskatījies tālskatī, tikai tas pats dzelteno putu aplis, kas lēni griezās uz ūdens virsmas.
Jauneklim likās, ka šī apļa vidū viņš spēj tik tikko izšķirt trīs salauztus mastus un melnu buru, kas griezās un griezās nebeidzamā virpulī. Bet, iespējams, tā bija tikai viņa iztēle.
Vismaz viņš tā iegalvoja pats sev.
