No cietokšņa izsteidzās divpadsmit cilvēku pulciņš un devās pie Safiras. Vairāki vīri bija tērpušies kaujai. Pulciņa priekšgalā soļoja slaids vīrs ar tikpat tumšu ādu kā Nasuadai tikai trešais cilvēks ar šādu ādas krāsu, ko Eragonam bija nācies satikt. Apstādamies desmit soļu attālumā, vīrs paklanījās, un kopā ar viņu paklanījās arī pārējie sagaidītāji. Tad viņš teica: Laipni lūgts, Jātniek. Es esmu Davars, Kedara dēls. Es kalpoju par karaļa Orina senešālu.
Eragons pielieca galvu. Un es esmu Eragons Ēnkāvis, nezināma tēva dēls.
- Un es, Oriks, Trifka dēls.
Un es, Safira, Vervadas meita, Safira sacīja, un Eragons atkārtoja viņas vārdus skaļi.
Davars atkal paklanījās. Atvainojos, ka tik augsti viesi jāsagaida tik niecīgai personai kā es, taču karalis Orins, lēdija Nasuada un visi vārdeni jau pirms krietna laika devās pretī Galbatoriksa armijai. Eragons pamāja. Tieši to viņš bija gaidījis. Viņi atstāja norādes: ja jūs parādītos, jums nekavējoties vajadzētu pievienoties, jo jūsu cīņas prasme var izrādīties izšķiroša, lai mums būtu cerības uzvarēt.
- Vai varat kartē parādīt, kur meklēt vārdenu armiju? Eragons vaicāja.
- Protams, kungs! Kamēr atnesīs karti, varbūt jūs vēlaties nākt paēnā, lai patvertos no šīs svelmes, un nobaudīt ko atsvaidzinošu?
Eragons papurināja galvu. Mēs nedrīkstam kavēties ne mirkli. Turklāt karti vajadzētu aplūkot Safirai, nevis man, un es šaubos, vai jūsu pilij ir kādas tik lielas durvis.
Likās, ka šie Eragona vārdi pārsteidz senešālu nesagatavotu. Viņš piemiedza acis un, paskatījies uz pūķi, sacīja: Jums taisnība, kungs. Katrā gadījumā laipni lūdzam. Ja jums vai jūsu ceļabiedriem ir kas vajadzīgs, jūs tikai pasakiet.
Pirmo reizi Eragons aptvēra, ka varētu pavēlēt un šīs pavēles tiktu izpildītas. Mums vajadzētu pārtiku nedēļai. Man tikai augļus, dārzeņus, miltus, sieru, maizi… kaut ko tādu. Turklāt mums vajadzētu piepildīt ūdens maisus. Viņu mazliet izbrīnīja tas, ka Davars neapvaicājās par gaļu. Toties Oriks palūdza saulē kaltētas liellopa strēmelītes, bekonu un citus līdzīgus produktus.
Uzsitis knipi, Davars aizsūtīja divus kalpotājus uz cietoksni pēc pārtikas, un tie skriešus aizsteidzās izpildīt rīkojumu. Kamēr viņi gaidīja vīrus atgriežamies, Davars apvaicājās: Vai es varu uzskatīt, ka jūsu ierašanās šeit norāda, ka esat pabeidzis mācības pie elfiem?
- Manas mācības nebūs pabeigtas, kamēr vien es būšu dzīvs.
- Es saprotu. Pēc kāda mirkļa Davars uzdeva vēl vienu jautājumu: Lūdzu, atvainojiet manu uzmācību, jo es neko daudz par Jātniekiem nezinu, bet vai tad jūs neesat cilvēks? Es biju dzirdējis, ka jūs esat no mūsu rases.
- Ir, viņš ir cilvēks, Oriks norūca. Tikai viņš… piedzīvoja pārvērtību. Un es jūsu vietā priecātos, ka tā notika Jo citādi mūsu izredzes būtu krietni mazākas. Davars bija pietiekami smalkjūtīgs, lai neturpinātu iztaujāt ceļiniekus, taču no viņa domām Eragons secināja, ka senešāls būtu samaksājis krietnu kaudzīti zelta par smalkāku notikušā izklāstu Orina valdībai jebkuras ziņas par Eragonu vai Safiru bija augstā vērtē.
Pārtiku, ūdeni un karti drīz vien atnesa divi pāži, kuru acis nerimstošā izbrīnā bija plati ieplestas. Pēc Eragona norādes viņi, acīmredzami pārbijušies, nolika atnesto līdzās Safirai, tad paslēpās aiz Davara muguras. Notupies zemē, senešāls atritināja karti, kas attēloja Surdu un tuvāko apkārtni, un novilka līniju uz ziemeļrietumiem no Aberonas līdz Sitrijai. Tad viņš paskaidroja:
- Jaunākās ziņas, kas mani sasniegušas, vēsta, ka karalis Orins un lēdija Nasuada ir apstājušies šeit, lai papildinātu pārtikas krājumus. Tiesa, viņi grasās drīz doties tālāk, jo Impērijas armija virzās uz dienvidiem gar Džietas upi, un viņi vēlas ierasties iespējamās kaujas laukā pirms Galbatoriksa karaspēka. Vārdeniem vajadzētu būt ceļā no Sitrijas uz Džietas upes krastiem. Šis gan ir vien mans pazemīgs pieņēmums, bet es teiktu, ka visdrošāk būtu viņus meklēt Liesmojošajā līdzenumā.
- Liesmojošajā līdzenumā?
Davars pasmaidīja. Tad jūs droši vien zināt šīs vietas seno nosaukumu, kuru vēl arvien lieto elfi, Duvollareldravarja.
- Ak jā. Tagad Eragons atcerējās. Viņš bija lasījis par šo vietu vienā no vēsturiskajiem vīstokļiem, ko Oromiss bija licis viņam studēt. Līdzenums, zem kura slēpās milzīgi kūdras krājumi, pletās gar Džietas upes austrumu krastu, kur upi šķērsoja Surdas robeža. Šeit savulaik notika kauja starp Jātniekiem un Atkritējiem. Cīņas laikā, spļaujot uguni, pūķi neviļus aizdedzināja kūdru, un tā zem zemes gruzd vēl šobaltdien. Šo apvidu uzskatīja par neapdzīvojamu, jo no kvēlojošām iedobēm melni apdegušajā zemē vēlās indīgi tvaiki.
Eragons nodrebēja, atceroties savu vīziju: kareivju viļņi, kas veļas cits pret citu oranži dzeltenā laukā, skanot spalgiem vārnu ķērcieniem un melnu bultu svilpoņai. Viņš nodrebinājās vēlreiz. Mūs gaida tikšanās ar likteni, viņš sacīja Safirai. Tad, pamājis uz karti, apvaicājās: Vai redzēji visu, ko gribēji redzēt ? Jā.
