Tomēr vispirms viņš sajuta pēkšņu baiļu vilni, kas pārņēma vārdenu sargkareivjus, Eragons saprata, ka daudzi no viņiem nekad iepriekš nav redzējuši Safiru. Bailes vīriem lika aizmirst veselo saprātu, un gaisā uzšāvās dzelkšņainu bultu spiets, lai pūķi aizkavētu.
Pacēlis labo roku, Eragons iesaucās: Letta orya thorna! Bultas sastinga uz vietas. Pamājis ar roku un pateicis vārdu "Gānga", viņš raidīja šautras uz neitrālās teritorijas pusi, kur tās ieurbās tuksnesīgajā zemē, nenodarot nekādu postu. Tiesa, viņš palaida garām vienu bultu, kuru kāds izšāva pāris sekunžu pēc pirmās zalves.
Eragons paliecās pa labi, cik tālu spēja, un brīdī, kad bultašāvās garām Safirai, viņš ātrāk par jebkuru parastu cilvēku satvēra to plaukstā.
Tikai simt pēdu virs zemes Safira izpleta spārnus, lai nobremzētu stāvo kritienu, tad piezemējās vispirms uz pakaļkājām, bet pēc tam arī uz priekšķetnām un noskrēja vēl krietnu gabaliņu starp vārdenu teltīm.
Drūvīgi, Oriks noņurdēja, atraisīdams saites, kas turēja viņa kājas. Es labāk cīnos ar duci kuiļu, nekā vēlreiz piedzīvoju šādu nolaišanos. Rūķis pieķērās pie segliem un tad, mirkli karājies gaisā, nolēca uz Safiras priekškājas, bet no turienes uz zemes.
Kamēr Eragons kāpa nost no pūķa muguras, vairāki duči kareivju sapulcējās ap Safiru. No viņu pulciņa iznāca milzīgs, lācīgs vīrs, kuru Eragons pazina: tas bija Fredriks, vārdenu ieročmeistars no Farthenduras, vēl arvien tērpies spalvainajās vēršādas bruņās. Nu tak rimstieties, ļenganie mīkstmieši! Fredriks norēcās. Nestāviet te, mutes iepletuši! Visi atpakaļ uz saviem posteņiem, citādi es dažam labam pierakstīšu papildu sardzes maiņas! Pēc milža pavēles vīri, sačukstoties un ik pa brīdim pametot skatienu atpakaļ, sāka izklīst. Kad Fredriks pienāca tuvāk, Eragons pamanīja, kā meistaru pārsteidz pārvērtības jaunekļa ārienē. Bārdainais vīrs darīja visu iespējamo, lai neizrādītu izbrīnu; pieskāries pierei, viņš teica: Sveicināts, Ēnkāvi. Tu esi ieradies tieši laikā… Man ir milzīgs kauns par uzbrukumu. Šī kļūda gulsies kā melns traips uz visu sargu sirdsapziņas. Vai kāds no jums ir ievainots? -Nē.
Fredrika sejai pārslīdēja atvieglojuma izteiksme. Labi, ka tā. Vainīgie ir atsaukti no sardzes. Katrs saņems kārtīgu pērienu un tiks pazemināts dienesta pakāpē… Vai šāds sods tevi apmierinās, Jātniek?
Es vēlos viņus redzēt, Eragons sacīja.
Milzu vīrs pēkšņi izskatījās nobažījies; acīmredzot viņš baidījās, ka Eragons vēlas baisi un nežēlīgi atriebties sargkareivjiem. Fredriks, neatklājis sava uztraukuma iemeslu, noteica: Tad sekojiet man, lūdzu.
Cauri nometnei viņš aizvadīja trijotni līdz svītrotai virsnieku teltij, kurā savi divi desmiti nelaimīga izskata vīru, apsargu acīgi pieskatīti, lika kaudzē ieročus un bruņas. Ieraudzījuši Eragonu un Safiru, apcietinātie nometās uz viena ceļa un uzsauca: Lai dzīvo Ēnkāvis!
Nebilzdams ne vārda, Eragons nogāja gar vīru rindu, pētīdams to prātus. Zābaki ar draudīgu čirkstu lūza cauri zemes apdegušajai garozai. Visbeidzot viņš ierunājās: Jūs varat būt lepni, ka tik strauji reaģējāt uz mūsu parādīšanos. Ja uzbruktu Galbatorikss, jums jārīkojas tieši tāpat, lai gan es šaubos, vai bultas būtu īpaši iedarbīgākas pret viņu, nekā tās izrādījās pret mani un Safiru. Nespēdami noticēt savām ausim, sargkareivji pacēla pret runātāju sejas, kuras mainīgā gaisma bija iekrāsojusi apsūbējuša misiņa toni. Tikai viens lūgums nākamreiz, lūdzu, pirms šaušanas veltiet mazu bridi, lai noskaidrotu, kas tuvojas draugs vai ienaidnieks. Var izrādīties, ka nepamanu jūsu bultas. Vai sapratāt mani?
- Jā, Ēnkāvi! viņi cits caur citu sauca.
Apstājies, pie pirmspēdējā vīra rirfflā, Eragons pastiepa uz priekšu bultu, kuru, sēdēdams Safirai mugurā, bija noķēris gaisā.
- Šī, Hārvin, laikam ir tava.
Apmulsušais Hārvins paņēma šautru. Patiesi! Uz tās ir baltā josla, kādu es uzkrāsoju uz visām savām bultām, lai varētu tās pazīt starp citām. Paldies, Ēnkāvi!
Eragons pamāja un tad tā, lai viņu dzirdētu visi klātesošie, uzrunāja Fredriku: Šie ir labi un uzticami vīri, un es nevēlos, lai viņi ciestu pārpratuma dēļ.
- Es pats par to parūpēšos, Fredriks noteica un pasmaidīja.
- Un tagad mēs labprāt satiktu lēdiju Nasuadu.
- Klausos, Ēnkāvi.
Sargkareivji palika teltī. Eragons zināja, ka viņa laipnības dēļ šie vīri būs uzticami viņam līdz kapa malai, savukārt viņa rīcību drīz pārrunās visa vārdenu armija.
Ceļš starp teltīm, kuru izvēlējās Fredriks, lika Eragonam cieši saskarties ar bezgalīgu skaitu apziņu tik daudz prātu vienlaikus viņš nekad iepriekš nebija aptvēris. Simtiem domu, attēlu un sajūtu ņudzēja ap viņa apziņu. Par spīti centieniem paturēt tās zināmā attālumā no sevis, jauneklis tomēr uzsūca dažu labu atklāsmi par apkārtējo dzīvēm. Daudzas Eragonam likās satriecošas, citas bezjēdzīgas; vienas viņu aizkustināja, bet citas, gluži pretēji, izraisīja riebumu. Netrūka arī atklāsmju, kas lika viņam justies neērti. Dažu ļaužu pasaules uztvere tik ļoti atšķīrās no citu cilvēku skatījuma, ka tādus prātus nebija iespējams nepamanīt.
