Cik gan viegli būtu šos vīrus uzlūkot vienkārši kā priekšmetus, ar kuriem es un vēl daži citi spēj manipulēt, kā vēlas. Taču katram no viņiem ir cerības un sapņi, iespējas kaut ko sasniegt un atmiņas par jau paveikto. Un viņi visi izjūt sāpes.
Vairāki prāti, kuriem viņš pieskārās, sajuta kontaktu un izvairījās no tā, paslēpdami sava īpašnieka iekšējo dzīvi aiz dažāda stipruma aizsardzības. Pirmajā mirklī Eragonu pārņēma satraukums viņš iedomājās, ka atklājis vārdenu rindās milzumu ienaidnieka spiegu, taču, ieklausījies mazliet rūpīgāk, saprata, ka tie ir Duvrangragātas burvji.
Safira noteica: Viņi droši vien ir pārbijušies līdz nāvei, domādami, ka viņiem tūlīt uzbruks kāds nepazīstams burvis.
Kamēr viņi mani bloķē, es nespēšu nevienu pārliecināt par pretējo.
Tev vajadzētu satikties ar viņiem vaigu vaigā, pirms viņi nolemj apvienoties un uzbrukt tev.
Tiesa. Lai gan nedomāju, ka viņi varētu mūs nopietni apdraudēt… Duvrangragātas nosaukums vien norāda uz viņu nepilnīgajām zināšanām. Pareizā senvalodā bija jābūt Dugātavrangra.
Nu viņi bija sasnieguši ceļa mērķi lielu, sarkanu telti vārdenu nometnes dziļumā, virs kuras plīvoja karogs ar izšūtu melnu vairogu un diviem slīpiem, paralēli izvietotiem zobeniem zem tā. Fredriks pavēra ieejas audumu, un Eragons kopā ar Oriku iegāja teltī. Safira teltī iebāza galvu, lai pāri abu pleciem varētu vērot notiekošo.
Mēbelētās telts vidū atradās plats galds. Vienā galda galā, ar rokām atbalstījusies uz virsmas, stāvēja Nasuada, pētīdama karšu un vīstokļu kalnu. Eragona vēders sarāvās čokurā pretējā galda pusē viņš ieraudzīja Arju. Abas sievietes bija tērpušās bruņās gluži kā vīri pirms došanās kaujā.
Nasuada pagrieza mandeļveida seju pret ienācējiem. Eragon? viņa nočukstēja.
Jaunekli pārsteidza prieks, kas viņu pārņēma, ieraugot Nasuadu. Ar platu smaidu sejā viņš elfiem pieņemtajā uzticības žestā pielika roku virs saules pinuma un paklanījās. Esmu gatavs pakalpot.
Eragon! Šoreiz Nasuadas balsī izskanēja gan prieks, gan atvieglojums. Arī Arja izskatījās gandarīta. Kā tev izdevās tik ātri saņemt mūsu ziņu?
- Es to nesaņēmu. Par Galbatoriksa armiju es uzzināju, kad mēģināju pieredzēt tevi. Tajā pašā dienā es devos projām no Elesmēras. Viņš vēlreiz uzsmaidīja Ažihada meitai. Es priecājos, ka atkal varu būt starp vārdeniem.
Kamēr Eragons runāja, Nasuada viņu ziņkāri nopētīja. Kas ar tevi ir noticis?
Laikam Arja nav viņai neko stāstījusi, Safira ieminējās.
Tad Eragons visos sīkumos izklāstīja, ko viņi piedzīvojuši, kopš pirms tik ilga laika Farthendurā viņi bija šķīrušies. Daudz no stāstītā Nasuadai likās jau zināms vai nu no rūķiem, vai Arjas, taču viņa nepārtrauca runātāju. Par mācībām Eragonam nācās runāt aplinkus, jo viņš bija apņēmies bez atļaujas neatklāt to, ka Oromiss, viens no vecajiem Jātniekiem, vēl ir dzīvs. Arī nodarbību saturu viņš nedrīkstēja necik daudz atklāt, tomēr jauneklis centās, cik labi vien spēja, dot Nasuadai pietiekamu priekšstatu par jauniegūtajām iemaņām un ar tām saistītajiem riskiem. Par Agaeti Blodhren svinībām viņš vienkārši piebilda: … un svētku laikā pūķi pārvērta manu ķermeni, piešķirot man elfa izveicību un spēku, kā arī sadziedējot muguru.
- Vai tagad tava rēta ir sadzijusi? Nasuada jautāja. Eragons pamāja. Stāstījuma nobeigumā viņš piebilda vēl pāris teikumu, īsi izklāstot iemeslu, kāpēc viņi devās projām no Duveldenvārdenas, un pastāstot, kā viņi nonāca līdz Surdai. Nasuada papurināja galvu. Tas tik bija stāsts! Kopš Farthenduras jūs esat piedzīvojuši neticami daudz.
- Tāpat kā tu. Viņš norādīja uz telti. Tu esi paveikusi neticami daudz. Ne mazumu pūļu droši vien prasīja vārdenu ceļojums uz Surdu… Vai Vecajo padome tev sagādāja daudz grūtu brīžu?
- Reizēm, bet tas nebija nekas īpašs. Šķiet, viņi ir samierinājušies ar mani kā vārdenu vadoni. Bruņām žvadzot, Nasuada apsēdās lielā krēslā ar augstu atzveltni un pievērsās Orikam, kurš vēl nebija bildis ne vārda. Viņa sasveicinājās ar rūķi un apjautājās, vai viņam būtu kas piebilstams Eragona vēstījumam. Oriks izstāstīja vien pāris smieklīgu atgadījumu, ko viņi bija piedzīvojuši Elesmērā, tāpēc Eragonam bija aizdomas, ka īsto notikumu pārstāstu rūķis pietaupa savam karalim.
Kad Oriks beidza, Nasuada turpināja: Mani stiprina ziņa, ka tad, ja mums izdosies atsist šo uzbrukumu, mums palīgā nāks arī elfi. Vai, lidodami šurp no Aberonas, jūs nemanījāt Hrotgara vīrus? Mēs gaidām viņu papildspēkus.
Nē, ar Eragona muti atbildēja Safira. Tiesa, mēs lidojām tumsā, un es bieži atrados virs mākoņiem vai sta?-p tiem. Šādos apstākļos es viegli varēju nepamanīt nometni. Turklāt šaubos, vai mūsu ceļi varēja krustoties, jo es lidoju no Aberonas taisni uz šejieni, bet rāki, visticamāk, izmantoja jau iebrauktus ceļus, nevis lauzās cauri mežiem un brikšņiem.
- Kāds, Eragons vaicāja, ir mūsu pašreizējais stāvoklis?
Nasuada nopūtās un izklāstīja, kā viņa un Orins uzzinājuši
