- Tev neklātos tērēt spēkus brīdī, kad no tavām spējām var izrādīties atkarīga mūsu visu izdzīvošana. Es nemēģinu sevi mānīt tu esi svarīgāks par mani. Meitenes sejai pārslīdēja viltīgs smīns. Turklāt, ja tu atbursi mani tagad, es nespēšu palīdzēt nevienam no vārdeniem, kam draudēs briesmas. Tu taču nevēlies, lai tavas labās sirds dēļ aizietu bojā Nasuada, vai ne?
- Nevēlos gan, Eragons atzina. Viņš krietnu brīdi klusēja, apsvērdams stāvokli, tad sacīja: Labi, es pagaidīšu. Bet apzvēru: ja mēs uzvarēsim šajā kaujā, es izlabošu savu kļūdu.
Meitenīte piešķieba galvu sānis. Es tevi, Jātniek, turēšu pie vārda.
Pieceldamās no krēsla, Nasuada atgādināja: Elva bija tā, kas Aberonā izglāba mani no slepkavas.
-Vai tiešām? Tad es esmu tavs parādnieks… Elva… tu pasargāji manu pavēlnieci.
- Tagad iesim, Nasuada aicināja. Man jāstāda jūs priekšā karalim Orinam un viņa augstmaņiem. Orik, vai tu jau esi ticies ar karali?
Rūķis papurināja galvu. Es pirmoVeizi esmu tik tālu rietumos.
Nasuada gāja visiem pa priekšu ar Elvu līdzās, Eragons savukārt mēģināja iekārtoties tā, lai varētu aprunāties ar Arju, taču, tiklīdz viņš tuvojās elfai, viņa pielika soli un panāca Nasuadu. Arja iedama pat nepaskatījās uz viņa pusi šī nevērība sāpināja viņu vairāk par jebkuru dzīvē pārciesto fizisko ievainojumu. Elva atskatījās uz Jātnieku, un viņš saprata, ka meitenīte jūt viņa sirdēstus.
Drīz vien viņi nonāca pie citas lielas telts šī bija balti dzeltenā krāsā. Tiesa, Liesmojošajam līdzenumam raksturīgās spokainās atblāzmas dēļ īsti saprast, kādā tonī ir audums, bija visai grūti. Kad nācējus ielaida teltī, Eragonam par lielu pārsteigumu, viņus sagaidīja ekscentriska menzūru, retoršu un citu dabas filozofijas piederumu jūra. Kuram gan ienācis prātā stiept visu šo līdzi uz kaujas lauku ? viņš samulsis prātoja.
- Eragon, Nasuada ierunājās, es vēlos stādīt tevi priekšā Orinam, Larkina dēlam, Surdas karaļvalsts monarham.
No juceklīgā stikla kolbu meža parādījās visai slaids, glīts vīrietis; matus, kas nokarājās viņam pāri pleciem, saturēja vienkāršs zelta kronis. Arī viņa prātu, tāpat kā Nasuadas apziņu, sargāja dzelzs sienas acīmredzot viņš bija labi apmācīts šajā prasmē. Sarunas laikā Orins atstāja gana patīkamu iespaidu, ja nu vienīgi viņš likās par zaļu un maz pieredzējušu, lai komandētu karapulku kaujas laukā, turklāt viņš atstāja liela savādnieka iespaidu. Kopumā Eragons vairāk uzticējās Nasuadas spējai vadīt armiju.
Atbildējis uz neskaitāmiem Orina jautājumiem par uzturēšanos pie elfiem, Eragons krietnu brīdi bija spiests veltīt pieklājības prasību ievērošanai. Jauneklis, smaidīdams un laipni mādams ar galvu, sasveicinājās ar grāfiem, kas garā virknē soļoja viņam garām, paspiežot roku un paziņojot, kāds gan gods esot tikties ar Jātnieku. Visi kā viens ielūdza viņu apmeklēt savas grāfistes. Eragons uzcītīgi iegaumēja daudzos vārdus un titulus viņš zināja, ka Oromiss to vēlētos, un darīja visu iespējamo, lai saglabātu mieru, jo iekšēji viņu plosīja neizpratne par notiekošo.
Mums tūlīt ir jādodas kaujā pret lielāko armiju Alagēzijas vēsturē, bet mēs te tērējam laiku, apmainīdamies ar laipnībām.
Pacietību, noteica Safira. Daudz viņu vairs nav atlicis. Starp citu, palūkojies uz notiekošo no citas puses: ja mēs šodien uzvarēsim, tu būsi mums nodrošinājis lepnus mielastus visa gada garumā, ja var ticēt viņu solījumiem.
Eragons apspieda smieklus. Es domāju, ka viņi būtu krietni atturīgāki, ja zinātu, cik daudz tu spēj apēst. Nemaz nerunājot par to, ka tu spētu vienā vakarā iztukšot viņu alus un vīna pagrabus.
Es nekad nerīkotos tik pārgalvīgi, viņa nošņaukājās un piebilda: Es mēģinātu savaldīties un izturēt divus vakarus.
Kad beidzot viņi izkļuva no Orina telts, Eragons vaicāja Nasuadai: Ko mums tagad darīt? Kā es varu tev palīdzēt?
Nasuada izbrīnīti nopētīja viņu. Kā, tavuprāt, tu vari man palīdzēt? Tu pārzini savas spējas krietni labāk par mani. Pat Arja bija pievērsusies Eragonam un gaidīja viņa atbildi.
Jauneklis palūkojās asinssarkanajās debesīs, apsvērdams atbildi. Es varētu pārņemt Duvrangragātas vadību, kā viņi reiz mani lūdza, un izvietot mūsu burvjus tā, lai varētu kaujas laikā tos komandēt. Ja darbosimies kopā, mūsu izredzes pieveikt Galbatoriksa magus krietni pieaugs.
- Tā ir lieliska doma.
Vai te ir kāds kakts, Safira apvaicājās, kur Eragons varētu atstāt savas somas ? Es vēlētos pēc iespējas ātrāk tikt vaļā gan no saiņiem, gan šiem segliem.
Kad Eragons atkārtoja pūķa lūgumu skaļi, Nasuada atbildēja:
- Protams. Pagaidām jūs visu šobrīd nevajadzīgo varat atstāt manā teltī, bet es došu rīkojumu, lai tev, Eragon, uzceļ atsevišķu telti, kur jūsu mantas atrastos, kamēr būsim Liesmojošajā līdzenumā. Vēl es ieteiktu uzreiz ietērpties bruņās. Tās var noderēt kuru katru mirkli… Starp citu, Safira, tas man atgādināja, ka mums līdzi ir arī tavas bruņas. Es likšu tās izsaiņot un aizgādāt tev.
- Un ko darīt man? Oriks vaicāja.
