- Kopā ar mums ir vairāki Durgrimstu Ingeituma knurlani viņi gādā par zemes nocietinājumu izbūvi. Ja velies, vari stāties viņu priekšgalā.
Šķiet, Oriku iepriecināja iespēja atkal satikties ar savas rases pārstāvjiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie bija no viņa paša klana. Viņš teatrāli iesita ar dūri pa krūtīm un atbildēja: Tā arī darīšu. Atvainojiet mani, es tūliņ ķēros pie darba. Pat neatskatīdamies rūķis aizčāpoja cauri nometnei uz ziemeļu pusi, kur tika celts brustvērs.
Pārējie atgriezās pie Nasuadas telts. Tur vārdenu pavēlniece sacīja Eragonam: Ziņo man uzreiz, tikko būsi vienojies par visu ar Duvrangragātu. Tad viņa pastūma sāņus ieejas audumu un abas ar Elvu nozuda tumšajā atverē.
Kad Arja devās pakaļ Nasuadai, Eragons pieskārās viņas rokai un senvalodā lūdza: Pagaidi. Elfa apstājās un paskatījās uz jaunekli. Viņas skatienā nevarēja nolasīt itin neko. Eragons nenovēršoties izturēja Arjas skatienu, dziļi ielūkodamies elfas acīs, kas likās izstarojam savādu gaismu. Arja, es neatvainošos par savām jūtām pret tevi. Tiesa, es gribēju, lai tu zini, ka nožēloju savu izturēšanos Asinszvēresta svinību laikā. Tonakt, šķiet, es biju zaudējis jebkādu savaldīšanos. Citādi es nekad nebūtu tik tiešs ar tevi.
- Un tu tā nekad vairs nerīkosies?
Jauneklis apspieda smieklus, kuros bija maz prieka. Ja es ko līdzīgu izdarītu vēlreiz, tas taču neuzlabotu mūsu attiecības, vai ne? Kad elfa neatbildēja, viņš piebilda: Lai kā nu būtu… Es nevēlos satraukt tevi, pat ja tu… Tad viņš aprāva sakāmo pusvārdā, jo zināja, ka iecerēto teikuma nobeigumu viņam pēcāk nāksies rūgti nožēlot.
Arjas vaibsti kļuva nedaudz laipnāki. Eragon, es necenšos nodarīt tev pāri. Tev tas ir jāsaprot.
- Es to saprotu, jauneklis bez īstas pārliecības balsī atbildēja.
Iestājās garš neveikla klusuma brīdis. Cik nopratu, lidojuma
laikā jūs nepiedzīvojāt neko nepatīkamu?
- Nē, viss bija kārtībā.
- Vai tuksnesī nesaskārāties ar kādām grūtībām?
- Par ko tu runā?
- Es tikai apvaicājos. Tad vēl maigākā balsī nekā iepriekš Arja jautāja: Pastāsti, Eragon, kā tev ir klājies kopš svinībām! Es dzirdēju, ko tu stāstīji Nasuadai, bet tu tikai garāmejot pieminēji muguru.
- Es… Jauneklis mēģināja melot, jo nevēlējās, lai elfa uzzina, cik ļoti bija ilgojies pēc viņas, taču senvaloda apslāpēja vārdus un neļāva izdvest ne skaņas. Beidzot viņš ķērās pie paņēmiena, kuru jo bieži izmantoja paši elfi: viņš mēģināja izstāstīt daļu patiesības tā, lai radītu visai patiesībai pretēju iespaidu. Es jūtos labāk nekā iepriekš, Eragons sacīja, prātā pārcilādams savainotās muguras stāvokli.
Tomēr nelikās, ka šī mazā viltība pārliecinātu Arju. Taču viņa neturpināja tincināt Eragonu, tikai piebilda: Tas mani iepriecina. No telts atskanēja Nasuadas balss, Arja uz mirkli pagriezās tās virzienā, tad atkal pievērsās jauneklim: Mani gaida citur, Eragon… Mūs abus gaida citur. Drīz sāksies kauja. Pacēlusi audekla aizkaru, viņa palika stāvam pie ieejas tumšajā teltī, tad saminstinājās un piebilda: Esi uzmanīgs, Eragon Ēnkāvi.
Pateikusi šos vārdus, viņa nozuda.
Izmisums likās piekalis Eragonu vietai, kur viņš stāvēja. Viņš bija izdarījis to, ko vēlējās izdarīt, bet šķita, ka tas ne par mata tiesu nav mainījis attiecības starp viņu un Aiju. Jauneklis sažņaudza rokas dūrēs, nolaida plecus un, cerību sabrukumam plosot sirdi, krietnu brīdi, neko neredzēdams, blenza vienā punktā.
Kad Safira ar purnu piebakstīja Eragonam pie pleca, viņš satrūkās. Saņemies, mazais, pūķis sirsnīgi teica. Tu nevari te palikt uz visiem laikiem, turklāt man no šiem segliem niez mugura.
Eragons pavilka ap pūķa kaklu aplikto siksnu, tad klusi nosodījās, kad kaut kas sprādzē saķērās. Pirmajā brīdī viņš pat vēlējās, lai siksnas āda pārtrūktu. Pēc tam viņš atsprādzēja pārējās siksnas, ļaudams segliem kopā ar visām mantām noslīdēt zemē lielā, juceklīgā kaudzē. Cik patīkami tikt no tiem vaļā, Safira noteica, izvingrinādama varenos plecus.
Sameklējis seglu somās bruņas, Eragons ietērpās spožajā kara tērpā. Vispirms viņš pāri elfu kamzolim pārvilka bruņukreklu, tad piesprādzēja gravējumiem klātās kāju bruņas un inkrustācijām rotātos roku sargus. Galvā viņš vispirms uzvilka polsterēto ādas cepuri, tad rūdīta tērauda kapuci un visbeidzot arī zeltā un sudrabā mirdzošo bruņucepuri. Pašās beigās viņš parasto cimdu vietā uzvilka bruņucimdus ar tērauda gredzentiņu virspusēm.
Zaroks karājās pie jaunekļa sāniem Belota Viedā siksnā. Eragons pārlika pār plecu Islanzadi dāvināto bultu maku ar bultām, ko rotāja baltās gulbju spalvas, un tikai tad sev par lielu prieku atklāja, ka pie bultu maka var piestiprināt arī elfu karalienes izdziedāto loku pat tad, ja tas bija nospriegots.
Noglabājis savas un Orika mantas teltī, Eragons un Safira devās sameklēt Triānu, pašreizējo Duvrangragātas vadoni. Viņi tikko bija paspēruši pāris soļu, kad Eragons kaut kur tuvumā sajuta labi aizsargātu prātu. Nospriedis, ka tam jābūt vienam no vārdenu burvjiem, viņš devās meklēt tā īpašnieku.
