- Ir vēl tikai viena grāmata, kas nepieciešama manai kolekcijai, un tad es varēšu nomirt kā laimīgs cilvēks. Tā ir ļoti reta grāmata, un, ja man tā būtu, es varētu atgūt kādu, ko tik sen esmu zaudējis. Tadeušs pagriezās, paskatījās uz Agetu sakniebtām lūpām, un pāri viņa vaigam noritēja asara. Reiz es šo grāmatu gandrīz ieguvu. Sagatavoju tai vietu grāmatplauktā, bet, pirms tiku tai klāt, to man atņēma, un līdz ar to es zaudēju vienīgo cilvēku, kas man jebkad bijis dārgs. Tā bija jauna meitene, līdzīga tev, ar tādu pašu smaidu un kvēlu sirdi. Viņa vēlējās ko vairāk, nekā jaunais Oksfordas grāmatnieks varēja sniegt. Viņas dzīve bija domāta lielumam, mana neziņai. Viņa atstāja man ko tādu, ko es nevaru aizmirst un nesīšu līdz savai nāves stundai.
Tadeušs paberzēja labās rokas plaukstu.
- Vai šai grāmatai ir nosaukums? Ageta apvaicājās, vēlēdamās viņam palīdzēt. Es varētu pārmeklēt visus Londonas grāmatveikalus. Jūs zināt, es māku lasīt. Tad jūs varētu atgūt grāmatu un zaudēto meiteni.
- Kāpēc tu gribi man palīdzēt? Tadeušs apsēdās uz karnīzes un pavērās laukā pa logu. Tu taču mani nepazīsti, nekad agrāk neesi redzējusi.
- Vai tai ir arī nosaukums? meitene uzstājīgi atkārtoja.
-Nemorensis… To sauc Nemorensis, viņš domīgi noteica. Tā ir veca grāmata, kas uzrakstīta pirms tūkstošiem gadu. Skaists veidojums.
Vīrietis pēkšņi atkal atdzīvojās, grūtsirdība bija zudusi.
- Tāda grāmata ir vērta visa, kas man pieder, tāda grāmata ir vērta, lai tās dēl nomirtu…
Nemorensis vārds iespiedās Agetai prātā. Šķita, it kā slēdzenē būtu slepeni ielikta atslēga un lēnām pagriezta. Meitene atkārtoja vārdu vēl un vēl, un atmiņā uzplaiksnīja cita pasaule. Viņa sajuta rokā sāpīgu smeldzi, un cauri apsējam izsūcās asinis. Pulsēšana un sāpes pastiprinājās, un viņa piespieda roku sev klāt. Tadeušs satvēra meiteni, lai viņa nenokristu. Ageta apsēdās uz loga malas, cerēdama, ka sāpes pāries. Domās mutuļoja un kūlās vārds Nemorensis, tas spriedās kaklā, it kā viņa būtu spiesta to izrunāt.
-NEMORENSIS! viņa iekliedzās spalgi kā sieviete, kas piesprādzēta pie dzemdību krēsla. NEMORENSIS! NEMORENSIS!
Kad Ageta izrunāja šo vārdu, pārņēma atvieglojuma izjūta un sāpes mitējās. Viņa zināja, ka tā ir Bleika grāmata, tā, par kuru doktors runāja zemestrīces naktī.
Meitene palūkojās uz asinīm notriepto pārsēju, kuru Tadeušs bija sācis ātri attīt. Viņš notina linu saiti no ievainojuma. Tajā vietā bija redzama jauna āda. Apdegums bija izzudis, nebija palikusi pat rēta. Uz viņiem noraudzījās tikai košsarkana acs formas zīme ar melnām malām. Ageta pašūpoja roku sāpju nebija.
Tadeušs paskatījās uz viņu.
- Es zināju, ka ar tevi notiek kaut kas dīvains, viņš teica, salocīdams pārsēju. Man bija paredzēts šodien ar tevi satikties, tu esi pie manis atsūtīta. Es ļoti labi pazīstu šo zīmi. Tā tiek iededzināta rokā kā sēkla, un tad ar laiku tā iedegas prātā. Šīs beidzamās dienas ir bijušas…
- Tās ir bijušas drausmīgas, Ageta viņu pārtrauca, neticami dīvainas. Uz katra stūra gaidīja tādas lietas, ar kādām es nekad agrāk nebiju sastapusies. Es nedrīkstēju nevienam stāstīt. Mans tēvs būtu…
Viņa apklusa un paskatījās uz Tadeušu.
- Viņš būtu teicis, ka tevi vajag sūtīt uz trakonamu. Es pazīstu Kadmusu Lemjēnu. Viņš nav sapņotājs vai gaišreģis. Viņš stāv ar kājām uz zemes, un vēderā tam skalojas džins.
Tadeušs un Ageta iesmējās. Pirmo reizi meitene sajuta dziļu atvieglojumu, likās, ka šajā cilvēkā viņa atradusi kādu, kurš viņu saprot.
- Es zinu, kam tu esi gājusi cauri, un Tadeuša kunga personā tu vienmēr atradīsi draugu.
Piepeši pie durvīm atskanēja neatlaidīga zvanīšana. Tadeušs deva Agetai zīmi palikt klusu.
- Ej, sameklē grāmatu! Viņi tevi neapgrūtinās, kad veikalā ir apmeklētājs. Lai dzirdētu, kur viņi ir, nepieciešamas īpašas ausis, un ne katram tādas ir.
Pa veikala grīdu klaudzināja metāliski papēži. Tie mērķtiecīgi virzījās cauri grāmatu rindām uz viņu pusi. Ageta izlikās, ka centīgi pārlūko grāmatplauktu sev priekšā, bet Tadeušs atgriezās pie sava galda, uzkāpa pa pakāpieniem un nostājās uz podesta, no kura varēja pārredzēt katru veikala eju. Viņš izņēma no vestes kabatas biezas brilles, uzlika tās uz degungala un lūkojās tumsā.
Pa garo eju ar grāmatplauktiem, kas bija pilni vēstures grāmatām, uz Tadeuša pusi nāca garš vīrietis, ģērbies no galvas līdz kājām melnā, pār acīm pārvilktu cepuri. Viņa tērps bija apdarināts ar zeltītām tresēm, zābaki spīdēja un laistījās. Vīrietis pagriezās ap stūri un nostājās Tadeuša priekšā. Svešinieks nolūkojās uz grāmatnieku lejup pāri brillēm kā liels, nikns ūpis. Tad, saraucis vienu uzaci, vīrietis vēlreiz paskatījās uz Tadeušu un stingi pasmaidīja.
- Es meklēju kādu grāmatu, svešais skaļi noteica, un viņa izruna lika Agetai pēkšņi pagriezties.
Ieraugot apmeklētāju, meitene izbijusies atspiedās pret plauktu. Tas bija cilvēks no Holbornas, svešinieks no sapņa. Viņš paskatījās uz meiteni un pasmaidīja.
- Trīs reizes nedaudzās dienās, viņš bilda savā klusajā balsī. Varētu padomāt, ka tu mani izseko.
