Bleiks pārbrauca ar aukstajiem pirkstiem pāri dziļajām, sarkanajām zīmēm sev uz locītavām un sajuta labajā plaukstā stipras sāpes. Labās rokas pirkstu nagi bija nogriezti dziļi miesā. Prātā uzplaiksnīja iepriekšējās nakts acumirklīgais uzliesmojums, acu priekšā pavīdēja Hezrīnas tēraudzilās acis un sarkanās lūpas, kas smējās, kamēr viņš locījās sāpēs. Bleiks noklepojās un izspļāva dubļus un salmus. Rakšana apstājās.
- Vai tas esi tu? no augšas bija dzirdama vīrieša balss. Tā bija rupja un liecināja par kautiņiem, kas piedzīvoti uz ielu stūriem.
- Tu esi nejēga! sekoja griezīga, bet klusināta atbilde. Nākamreiz, kad redzēsi velnu, pasaki man! Turpini rakt! Vēl viena pēda, un mēs sasniegsim ķermeni. Labais doktors dabūs šo spēļmantiņu, bet mēs desmit šiliņus.
Vīrietis, mudinādams biedru turpināt rakšanu, rukšķēja kā cūka.
Bleiks piecēlās uz ceļgaliem, lai paglūnētu pār kapa malu. Beigtā suņa ķermenis aizslīdēja tālāk kapā un ar skalu būkški novēlās sānus.
Atkal atskanēja balss:
- Es tač' tev teicu! Tā bija vēl spalgāka un nervozāka. Mums nevajadzēja to darīt. Viņi pieder pazemei, un mums nav nekādu tiesību vest tos atpakaļ.
Lāpsta ar apņēmīgu cirtienu tika iesprausta zemē.
- Es vairs neraks. Lai tas nelabais patur, kas ir viņa, es negrib', lai viņš nāk pēc manis.
- Roc un domā, ka es tev par to maksāju! Tie ir tikai nakts trokšņi. Nekādu spoku, Dieva un velna vispār nav. Tikai tad, ja kāds piecelsies no miroņiem, mani varēs pārliecināt, ka kāds no tiem eksistē. Tagad roc!
Bleiks dzirdēja, kā miesu iepliķē smaga roka. Viņš lēnām piecēlās kājās un nostājās uz zārka vāka, lūkodamies uz baznīcas kapsētu ar ieplaisājušiem kapakmeņiem un dubļainajām takām. Blāvajā rītausmas gaismā Bleiks ieraudzīja divus vīrus, kas stāvēja pie tikko izraktas kaudzes zemes, sajauktas ar puķēm no svaigā kapa. Abiem vīriešiem kājās bija jūrnieku zābaki un mugurā gari svārki. Galvas bija noskūtas un notrieptas ar zilo pretutu šķīdumu.
- Es raks, noteica garais vīrietis ar resno vēderu, paķēris lāpstu. Bet tā būs pēdējā reize. Velns mani vajā par to, ka es apzagu viņu pašu, un no viņa tu neatpirksies.
Racējs paķēra lāpstu izstīdzējušajās rokās ar netīrajiem nagiem. Svārki bija viņam vienu izmēru par lielu, tie bija novilkti nozagtam līķim, pirms mirušais džentlmenis tika nodots labajam doktoram.
Bleiks aplūkoja kapsētu. Kapu smirdoņa viesa viņā izmisumu un atgādināja par nākotni.
- Labrīt, kungi, viņš teica stingrā, skaļā balsī, cerēdams pievērst abu vīru uzmanību, vai jūs palīdzētu man izkļūt no šī kapa?
Resnvēderainais vīrs paskatījās zemē, pārliecināts, ka vārdi nāk no koka zārka viņam zem kājām. Otrs atlēca atpakaļ, nebūdams drošs, vai paša ausis viņu neviļ.
- Palīdziet man izkļūt no šīs bedres! Es jums labi samaksāšu, un varat nešaubīties: jūs neaiztiks ne velns, ne Tas Kungs, Bleiks ļoti satraukts uzsauca, ar kājām cenzdamies pa birstošajām bedres malām rausties uz augšu.
Kad viņš mēģināja rast pamatu zem kājām, zemes kukuržņi bungoja pa zārka vāku ar skaļiem būkšķiem.
- Tas ir velns! iekliedzās resnvēderis.
Viņš pasvieda lāpstu draugam un mēģināja bēgt, bet pakrita.
- Tas grib dabūt tavu dvēseli, un par savējo es vispār vairs neatbildu! viņš kliedza, un asaras straumēm plūda tam pār seju.
Garais vīrietis saķēra biedru aiz piedurknes un paskatījās apkārt. Viņš nevienu neredzēja, tikai rītausmas pustumsā vīdēja tievas, zilas ēnas.
- Nebēdz, mulki! Bleiks iesaucās. Palīdzi man izkļūt no šejienes! Vai tad tu neredzi, ka esmu dzīvs?
Resnvēderis beidzot ieraudzīja tikai dažu pēdu attālumā no kapa pacēlās nomelnējusi miruša cilvēka seja, klāta ar rožu ziedlapiņām un akmeņozola lapām, un ar salmiem, kas spraucās laukā no viņa svārku apkakles. Līķa rokas ķērās pie kapa klājuma, bezcerīgi cenšoties izglābties no elles katliem. Vīrietis ar visaptverošu dziņu metās glābties no līķa tvēriena.
Tievais vīrelis paņēma lāpstu un sagatavojās uzbrukumam.
- Ja tu man nepalīdzēsi, es to aptīšu tev ap kaklu! Bleiks iesaucās, ar skaļu būkšķi ieslīdēdams atpakaļ kapā.
No tikko izteiktajiem draudiem vīrietis pārklājās aukstiem sviedriem. Abi kapu aplaupītāji pagriezās un metās uz kapsētas vārtiem, baiļodamies, vai tiem pakaļ nedzenas pats nelabais.
Bleiks paslīdēja vēlreiz un iekrita uz zārka vāka sagumušajā vilnas kumšķī. Viņš noglaudīja mirušā suņa spalvu. Dzīvnieks viņam nez kāpēc šķita pazīstams. Bleiks zināja, ka ir redzējis šo suni kaut kad iepriekš, un šeit, bedres tumsā, tas bija viņa vienīgais biedrs.
- Ak, sunīt! viņš vaimanāja. Tas, kas tu esi tagad, drīz būšu es. Dzīve ir tik īsa un ciešanu pilna, un tās beigās vēl jāsarunājas ar suni…
Bleiks dziļi un bezcerīgi nopūtās.
Augstu virs galvas atskanēja kāda balss:
- Labāk parunā ar mani\
Bleiks izbijies pastūma suni malā, it kā nokaunējies par tādu sabiedroto, un pavērās augšup, no kurienes nāca balss.
- Kapi nav labākā vieta, kur pavadīt nakti. Ar nāvi mēs varam saskarties arī dzīves vidū, bet šobrīd es nāku, lai izglābtu tevi no šīs ciešanu bedres.
