- Nesaki neko, Ageta! radījums, saraucis vienu uzaci, savilcis vienu mutes pusi tādā kā smaidā un slaucīdams no sejas sāļās asaras, ierunājās. Tavs tēvs vēl virtuvē guļ, bet viņa draugs Sarapuks ir ceļā uz šejieni…
Radījuma zemā, spēcīgā balss atbalsojās meitenei krūtīs, caururbjot sirdi.
- Kā? Ageta paskatījās uz dīvaini, brīnīdamās par tikko notikušo un meklēdama viņa sejā kādu apslēptu zīmi, kas viņš tāds ir.
- Nebaidies! iedrošinot sacīja radījums, pastiepis savus smalkos pirkstus, lai pieceltu meiteni no grīdas. Tādas kā tu, mani ieraugot, vai nu nobīstas, vai ģībst, bet tu izskaties citāda. Tevī ir kaut kas…
-Vai tu esi Zilādainais Denbijs, kas atgriezies, lai notvertu manu tēvu? Ageta pielēca kājās, cenzdamās no viņa attālināties.
- Nebīsties! Es esmu Tegatuss, tava tēva viesis, savas nelaimes upuris un radījums ar nožēlojamu pagātni.
Pēkšņi viņš atkrita krēslā un rokām aptvēra galvu.
- Tavi spārni, vai tie… Ageta nopurināja no mēteļa grīdas putekļus un ar acīm ieurbās tumsā.
- Tie uzrodas un pazūd. Ak vai, tie arī ir mana pagrimuma cēlonis un iemesls tam, kāpēc es atrodos šeit, Tegatuss vājā balsī nomurmināja.
- Vai tas ir kāds triks, vai arī tie ir īsti? Nekad agrāk neesmu redzējusi cilvēku ar spārniem. Ageta centās paglūnēt pār plecu, meklējot kādu zīmi no lielajām, zeltaini sudrabainajām spalvām, kas bija piepildījušas telpu ar savu spožo mirdzumu.
- īsti, neīsti kāda tam nozīme? Tie fascinē pasauli, un es esmu dīvainis, ko pārdod un aplūko, bezspēcīgs zvērnīcas iemītnieks, no kuras nevaru aizbēgt. Tegatuss noraustījās kā uz laktas tupošs putns, un viņa sejā parādījās sāpju izteiksme. Es redzēju, kā tu kāp pa kāpnēm. Es tik daudzas reizes biju mēģinājis tevi pamodināt, bet tu vienmēr gulēji.
Ageta palūkojās uz caurumu bēniņu jumtā.
- Vai tu to izdarīji? viņa vaicāja.
- Man vajag bēgt, bet ķēdes tur mani piesietu pie šīs pasaules. Tegatuss pastiepa viņai pretī rokas.
Dīvaiņa plaukstu locītavas cieši apņēma divas roku važas krekla aproču platumā, katra no tām bija aprakstīta ar maziem, zeltītiem burtiņiem valodā, kuru Ageta nesaprata.
- Tās ļauj man izlocīt spārnus, viņš dusmīgi noteica, pakratīdams važas, bet, kamēr es tās nēsāju, esmu vājš un bezpalīdzīgs.
-Hebdomada Mortium, meitene klusu pie sevis nočukstēja vārdus. Ko tas nozīmē?
- Tas nozīmē, ka es palikšu šeit uz visiem laikiem, Tegatuss atteica.
- Es pazīstu kalēju, kurš varētu tās noņemt un zeltu pārdot, Ageta sacīja, uzmanīgi nopētīdama katru aproci no droša attāluma.
Tegatuss paskatījās uz viņu un pasmaidīja.
- Lai tās noņemtu, nepietiks ar kalēju. Vēl nav izkalts nekas tāds, kam būtu spēks izkustināt šīs važas. Tās ir izgatavotas no kā vairāk nekā tikai vērtīga metāla, un tās saslēdzis mans lepnums un greizsirdība.
Ageta paspēra soli viņam tuvāk. Meitene vēl nezināja, kas viņš tāds ir, bet baidījās uzdot jautājumu, kurš nedroši kavējās viņai lūpās.
- Vai tu esi…
- Es esmu tas, ko tu vēlies manī redzēt, Tegatuss atteica, it kā būtu nojautis jautājumu, pirms tas uzdots. Kas es reiz biju, tam nav nekādas nozīmes. Mana dzīve ir tik ļoti mainījusies. Mani vazāja cauri visai Eiropai, un viens alķīmiķis un zaglis pārdeva citam. Tagad atrodos šeit kā Kadmusa Lemjēna viesis.
- Ko mans tēvs no tevis grib? meitene vaicāja, pētīdama sudraba krunciņu labirintu, kas klāja svešinieka pieri.
- Izrādīt mani pludmalē par gineju un atstāt par savas zvērnīcas iemītnieku. Dzirdēju viņu runājam ar Sarapuku. Viņi kopā plāno savākt dīvainākos radījumus no visas pasaules. Domāju, ka es būšu neparastākais no visiem. Viņš redzēja meitenes sejā apmulsumu. Pusei no šīs mājas viesiem ir lemts mans liktenis, tikai viņi to dara no brīvas gribas un viņu dzinulis ir nauda. Es…
Tegatuss, raudzīdamies grīdā, turpināja zemā, klusā balsī:
- Man nav izvēles, man jādara tas, ko viņi saka. Kadmusam ir rokā atslēgas, kas saista mani pie viņa.
Ageta sameklēja jakas kabatā Ormuza kristālu.
- Hebdomada Mortium, viņa atkārtoja pie sevis, raudzīdamās uz zelta važām. Man iedeva kādu priekšmetu, lai ar tā palīdzību varētu izlasīt to, ko es nesaprotu.
Meitene izvilka Ormuza kristālu no kabatas un pabružāja dzidro stiklu pret jaku.
- Skaties! Lūk, ko man iedeva! Tadeušs teica, ka tas man palīdzēs, viņa runāja ātri, turēdama kristāla lēcu virs važām.
Tad Ageta izlasīja zeltā iekaltos vārdus.
- Hebdomada Mortium! Tas pats, viņa noteica ar vilšanos balsī.
Meitene grozīja rokā Ormuza kristālu un skatījās, kā tajā parādās katrs burts. Tur, stikla ietvarā, tie mainīja formu un secību, izveidojot garu vārdu virkni, kas griezās viņas acu priekšā.
Septiņiem mūžiem mēs dzimuši esam un saistīti nāves un dzīvības važām,
Septiņos mūžos man palikt ir lemts un pasauli vērot ar cilvēka acīm.
Septiņas nāves man jāpārcieš arī, mirstīgo saistot ar nemirstīgo,
Septiņas čūsku un lapseņu nāves; izredzes sairt un pārvērsties trūdos.
Ageta izrunāja vārdus, kas parādījās kristālā.
- Ko tie nozīmē? meitene vaicāja, kad rakstītais uzvirmoja kristālā. Par ko ir runa?
