Kājas ātri nesa viņu pa gaiteni uz neapgaismoto kāpņu telpu, kur augšup veda divi posmi aizvien šaurāku pakāpienu. Ageta apstājās pie katra pakāpiena, juzdama, kā vēderā arvien ciešāk sažņaudzas salts baiļu mezgls. Aiz bēniņu durvīm bija saklausāma raudāšana. Šķita, ka tā skan kaut kur tālumā kā nelaimē nonākuša jūras putna sauciens -, tomēr šīs skaņas viesa sirdī skumjas meitene jutās tā, it kā viņai vajadzētu ar nezināmo radījumu dalīties bēdās.
No griestiem biezā kārtā nokarājās zirnekļa tīkli un ķērās viņai pie sejas ar stipriem, plāniem diegiem. Meitene notrausa tos nost un izvilka no matiem smalkos, pelēkos pavedienus. Kāpņu telpā nebija gaismas, bet Ageta neuzdrīkstējās paņemt sveci, baidoties, ka viņu ieraudzīs tēvs. Tumsa spiedās virsū, čukstēdama apstāties, neiet tālāk, nekāpt uz augšu, griezties atpakaļ, iekams nav par vēlu.
Tieši uz šīm kāpnēm viņa bija redzējusi Zilādaino Denbiju naktī, kad tas izbēga no Ņūgeitas. Pusgaismā viņa sejā spīdēja ietetovēta čūska. Tā bija aptinusies viņam ap katru aci, un tās astes gals ieslīdējis mutē. Agetas tēvs bija paslēpis Denbiju bēniņos. Bet pēc divām dienām viņš jau bija miris, izģērbts no savām smalkajām drēbēm un viņa ķermenis karājās kā Ziemassvētku tītars.
Vētra, kas sākās uzreiz pēc Denbija nāves, nikni plosījās trīs dienas, jo viņa gars turējās pie šīs pasaules, atsakoties doties uz elli. Gaišā dienas laikā galdi virtuvē sašķiebās, ogles izlidoja no vaļējā pavarda. Šķīvji tika izrauti no plauktiem, un tos grieza gaisā Zilādainā neredzamā roka. Trīs naktis viņš gaudoja uz šīm kāpnēm, un kopš tā laika bēniņi meitenei šķita baisa vieta. Katru reizi, kad Ageta gāja pa kāpņu laukumu, viņa aizvēra acis un sakrustoja pirkstus, un nekad neuzdrošinājās pacelt skatienu, lai nesastaptos ar Zilādainā Denbija bezdvēseliskajām acīm. Ik solī meiteni mocīja baiļpilnas atmiņas.
Mazās durtiņas kāpņu augšā bija no ārpuses nostiprinātas ar ķēdi un aizbīdni. Ageta parakājās kabatā un izņēma plānu salocīta metāla gabalu. Viņa ātri iebāza to slēdzenē un aizķēra metāla atsperi. Atslēga pagriezās, un cits pēc cita noknikšķēja trīs metāla izciļņi, kas turēja durvis cieši aizslēgtas. Slēdzene atvērās, un Ageta ātri atbīdīja abus aizbīdņus.
Dažus soļus zemāk kāpņu laukumā nodārdēja smagi soļi. Meitene piespiedās pie sienas un paslēpās tumsā, baidīdamās, ka atgriezies Zilādainais. Atskanēja garš, kluss vaids, un gaitenī pavīdēja slaidas figūras ēna. Gājējs paklupa, pie sevis kaut ko nomurmināja un, zvārodamies no vienas sienas uz otru, virzījās uz kāpņu pusi.
Ageta lēnām aizlavījās trīs pakāpienus zemāk un pavērās tumsā. Sudrabotajā mēness gaismā, kas spīdēja iekšā pa logu, meitene redzēja neskaidru vīrieša figūru. Tas bija liela auguma cilvēks garā, noplukušā mētelī, kas vilkās pa grīdu, un pār ausīm uzvilktu cepuri. Streipuļodams viņš dauzīja un spārdīja neredzamus radījumus, kas bija apsēduši viņa iztēli un šaudījās tam apkārt. Ar vienu ātru kustību vīrietis nokrita atmuguriski un noslīdēja gar apmetumu uz koka grīdas. Svešinieks neticīgi paskatījās apkārt, domādams, ka viņu notriecis no kājām kāds neredzams spēks. Aizvēris smagos plakstus, viņš nogāzās zemē, pavilka zem sevis kājas, saritinājās kā resns kaķis, nodrebinājās un, atspiedies pret auksto sienu, sāka skaļi krākt.
Ageta zaglīgi uzkāpa atpakaļ pa kāpnēm līdz atslēgtajām durvīm. Viņa ieklausījās katrā skaņā, bet dzirdēja tikai sitamies savu sirdi. Meitene pagrūda durvis. Tās, ķerdamās aiz grīdas dēļiem, lēnām un smagi atvērās. Viņa ātri iegāja bēniņos.
Telpā ieplūda pilsētas gaisma. Pie augstā loga, kas grima zilajā mēness gaismā, viņa ieraudzīja zeltīti sudrabotas vīrieša aprises. Tas sēdēja, aptvēris rokām seju, un viņam pie kājām mirgoja asaru peļķe.
Ageta pārsteigumā noelsās, vīrietis paraudzījās apkārt. Viņš piecēlās kājās un pastiepa augšup rokas. No viņa nāca maiga, zeltīta gaisma. Kad tas izstiepa pretī meitenei savas saķēdētās rokas, gaisma kļuva spožāka. Piepeši istabu piepildīja žilbinoši baltas, skaidras gaismas stari un atritinājās divi lieli spārni, kas vizmoja un ar katru radījuma sirdspukstu pulsēja.
Ageta, aizklājusi acis, lai pasargātu tās no spēcīgā spožuma, vēroja caur pirkstiem. Šķita, it kā šajā tēlā būtu iemājojusi visas pasaules gaisma un sakopots pats laiks. Ageta juta, kā radījums viņu saudzīgi paceļ no grīdas un velk sev klāt. Viņa turējās pie durvju rāmja, ar pirkstiem cieši pieķērusies atlupušajam krāsojumam, bet tad ar vienu piepešu asu rāvienu tika atrauta kā no enkura un ar kājām pa priekšu iepeldēja bēniņos, tieši radījuma pastieptajās rokās.
Ageta, izmisīgi vicinādama rokas, centās pieķerties pie visa, kam lidoja garām. Istabā izplūda klusi, sirsnīgi smiekli. Ar pēkšņu, negaidītu būkšķi viņa neveikli nokrita uz koka grīdas, un istaba iegrima blāvā mēness gaismā. Ageta, gulēdama asaru peļķē, pacēla galvu un vispirms paskatījās uz bēniņu griestiem, kur dakstiņos bija izsists caurums, un tad uz asarām notriepto seju, kas uzsmaidīja viņai.
