- Tas ir mans lāsts. Esmu savas sirds, savas alkatības gūsteknis. Es nēsāšu šīs saites septiņus mūžus un tad sagaidīšu nāvi. Tegatuss pagrabināja ķēdes, kas bija aptītas ap roku važām. Es tikai gribēju uzzināt, kā tas ir, tikai vienu skūpstu no viņas, tas arī viss. Tikai vienu mirkli no mūžības zināt, kā ir…
Radījums apklusa pusvārdā un ieklausījās, it kā viņu uzrunātu kāda klusa balss.
- Mums vairs nav laika, Sarapuks ir jau tuvu. Tev jāatgriežas gultā. Ieslēdz mani un nevienam neko nestāsti!
- Es nevaru tā vienkārši tevi te atstāt, šeit tu esi cietumnieks. Ageta pagājās uz priekšu un ar visu spēku pavilka ķēdes. Ko tu esi izdarījis, ka nonāci šajā vietā?
- Es vaicāju to sev katru dienu, ikvienu mirkli un negūstu atbildi. Neviens vairs manī neklausās. Esmu atstāts un pamests. Radījums, tikko valdīdams asaras, nopūtās. Labāk būtu, ja es vispār nebūtu piedzimis vai ja varētu tagad nomirt un neviens mani neredzētu. Ja es nekad nebūtu dzīvojis, būtu laimīgāks, nekā esmu tagad, nonācis sava pašapmāna lamatās.
Tegatuss pagrieza galvu, it kā dzirdētu attālas skanas. »
- Tavs tēvs ir pamodies, viņš sarušina uguni un gaida savu draugu.
- Un kā būs ar tevi? Tu nevari te palikt, tev jātiek prom. Ageta pavilka ķēdes.
- Kad pienāks īstais laiks, tu varēsi man palīdzēt. Tagad ej! Ja tēvs atradīs tevi šeit, es nezinu, kas tevi sagaida.
Ageta palūkojās uz savādo radījumu. Tas sēdēja, satvēris galvu rokās, un skatījās grīdā. Viņš izskatījās mazs un vārgs kā vecs vīrs, kas sagaida ceļmalā nāvi, kā ubags, kuram nav neviena, kas to pabarotu.
Tegatuss pacēla acis un pamāja meitenei, lai viņa iet prom. Viņa ādu izgaismoja zilā mēness gaisma, metot uz grīdas garu, tumšu ēnu kā taku, kas ved projām no istabas. Ageta, neko neteikusi, klusi, uz pirkstgaliem izgāja no bēniņiem, aizslēdza aiz sevis durvis un apstājās uz kāpņu augšējā pakāpiena. Pēkšņi meiteni pārņēma sajūta, ka tiek novērota, ka kaut kur no tumšās nakts uz viņu noraugās kādas acis.
Gar kājām pūta ass vējš. Mugurai pārskrēja drebuļi. Meitene ar visu ķermeni notrīcēja, katrs matiņš sacēlās stāvus. Gaiteņa tumsā viņa ieraudzīja garu vīrieša figūru. Tas raudzījās laukā pa balkona logu. Bālajā mēness gaismā Ageta saskatīja neskaidras tetovētas sejas līnijas.
Zilādainais Denbijs! Sī doma izskrēja cauri prātam kā zibens bulta. Melnais tēls pacēla skatienu, it kā būtu sajutis, ka Ageta nosauc to vārdā. Viņa seja bija auksta, ar dziļi iegrimušām, melnām acīm, tā atgādināja masku. Pie sejas bija pieķērusies gara, melna čūska. Tā ieslīdēja iekšā pa tukšo acs dobumu un izlīda laukā pa muti.
Es atgriezīšos pēc tevis, Ageta, rēgs teica, pagājis uz viņas pusi un pastiepis tievu, baltu roku. Kaut kad drīz, nakts tumsā, kad tu to vismazāk gaidīsi. Nekas uz zemes neglābs tevi. Pie manis ir tavs suns tā ir maksa par tava tēva nodevību. Drīz es dabūšu rokā arī tevi un mans liktenis kļūs par tavējo. Tavs skaistais kakliņš karātavu cilpā izstiepsies, un tavi nakts sabiedrotie būs dēmoni.
To teicis, viņš pasmaidīja tukšu smaidu, pagrieza muguru un pazuda.
Bleika pulsējošajā galvā atbalsojās aukstās, mitrās zemes rakšanas skaņas. Viņš gulēja svaigi izraktā, salmiem izklātā seklā kapā un redzēja, kā pāri melnajam apvārsnim sniedzas pirmie rudenīgie saules stari. Skaidrajās debesīs ietiecās garā baznīcas smaile, ar tievo akmens pirkstu rādīdama uz komētu, kas karājās debesu augstākajā punktā.
Bleiks nosprieda, ka ir miris un skatās augšup ar rēga acīm. Tomēr sāpes, kas plēsa pušu galvu, un resnās virves atstātās rievas uz plaukstu locītavām atgādināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Bleiks mēģināja pakustināt kājas tās atkrita atpakaļ un atsitās pret zārka vāku, uz kura viņš bija noguldīts. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja, ka ir izgreznots ar rožu ziedlapiņām un akmeņozola lapām. Pie zārka sāna atradās liela, beigta suņa ķermenis ar izlauztiem zobiem, mežonīgām acīm un garu mēli, kas bija izkārusies tam no vaļējās mutes.
No pasaules virs Bleika skanēja attālas skaņas. Tur lāpsta, skrāpējoties pa virsmu, kapāja laukā no zemes svaigus kukuržņus. Tikai dažu pēdu attālumā bija dzirdama dubļaino zemes klunču krišana no lāpstas. Bleiks apsēdās, pārvēla suni uz kapa malu, notrausa no ķermeņa salmus un mēģināja saprast, kā viņš šajā vietā nonācis.
Viss, ko viņš atcerējās no iepriekšējās nakts, bija gaismas lodes sprāgšana, kad Hezrīna bija aizvērusi spoguļa durvis. Sekundes daļā tā bija uzņēmusi tādu ātrumu, ka Bleikam bija licies viņš tiek izsviests cauri mājas jumtam un iemests debesīs. Šis spožums bija pilnīgi pārņēmis Bleiku. Katra tā molekula staroja cauri apģērbam, izgaismojot viņa miesu zaigojošā mirdzumā. Tad viņš bija iekritis tintes melnā miegā.
