Es domaju, ka nopelnit vairak, skreju pec lielas naudas, bet vins domaja, ka pelna pietiekosi, lai uzturetu gimeni. Kada ta bija liela kluda – apvienot budzetus, vins pazaudeja naudas vertibu ikdienas dzive. Es, savukart, logiski neteicu, cik es pelnu un ka pelnu. Kapec nepateicu, kapec neizbeidzu? Es biju parliecinata, ka tiksu gala ar visu pati klusinam – saglabasu gimeni un uzbuvesu materialu pamatu turpmakajai dzivei ar vinu. Bet, kamer es viju intrigas, nokaveju. Jau bija par velu. Izradijas – es atklaju sev, ka tas, kas no manis tiesi nav atkarigs, var iet pa savu neprognozejamo celu. Par to es nepadomaju. Zaudeju cina par idealu gimeni ar idealu komfortu, pratigu viru, kamer, spelejot karjeras luga, atstaju bez kontroles savu vecako bernu – viru. Mans berns – virs, kamer es neredzeju, izauga un kluva par statistiski viduvejo parstavi, izauga, ka pats velejas. Izradas, audzinat vajag visu laiku, bez partraukumiem. Es panemu pauzi, bet parak ilgu, berns parvertas par virieti – parazitu. Es meginaju atgriezt atpakal savu autoritati, bet bija par velu, vins vairs mani neuzskatija par autoritati. Vins pats sev kluva par nozimigu personu, vins atrada jaunu milestibu – sevi. Sevi lutinaja, sevi loloja, sevi ieguldot, no ta sasniedzot gandarijumu. Es, savukart, bez skatiena pa malam kurli un akli istenoju savu projektu. Ieguvu bakalaura, divus magistra gradus, kluvu par uznemuma valdes locekli, vaditaju un lidzipasnieku ar nelielu, bet stabilu atalgojumu, tris istabu dzivokla ipasnieci ar hipotekaro apgrutinajumu, triju sunu saimnieci un divu bernu mammu. Tadas bija manas visbiezak spelejamas lomas. Nebija tikai vajas sievietes, milotas un milosas sievietes lomu mana arsenala.
Labi, ko es pazaudeju ar skirsanas faktu? Viru – DZERAJU. Bet sabiedribas prieksa joprojam speleju precetas sievietes lomu. Pazaudeju dzeraja aktivas un pasivas atbalstitajas un upura lomu, bet sabiedribai nekad tadu lomu nespeleju un joprojam biju ideala teicamniece ar idealu gimeni. Absurds, teoretiski skirusies, bet praktiski – ne. Teoretiski vadu, bet praktiski pildu. Lai tiktu gala ar saviem tarakaniem, vajag reali skirties un vadit. Seit ir ta lieta. Atlaist pagatni ar bijuso viru alkoholiki un baudit dzivi ar brivu elpu. Es nebiju sausmiga greciniece, jo esmu skirusies un varu nodarboties ar savu projekta istenosanu ar tadiem rikiem, kuri ir visefektivakie. Vienkarsi projekta grupas sastavs tika nokorigets, bet galvenais tacu kvalitate, nevis kapacitate! Ka saka, berns – ta ir pati ienesigaka investicija. Mana gadijuma man ir divi berni, ir, kur investet. Galvenais, lai butu, ko investet. Es par to raizejos un rikojos. Man vairs nebija divdesmit gadi, lai buvetu milestibu un ticetu tai, tam es jau esmu izgajusi cauri, pat divreiz sava muza, pagaidam pietiekosi. Vajag atstat to, kas nesanak, un nodarboties ar to, kas sanak – stradat, audzinat. Ar to, kas patik – rakstit. Ar to, kas iepriecina…
Kas iepriecinaja? Tie, kuru del stradaju un darbojos dazadas jomas, tie, kurus audzinaju – mani berni. Pietiek bremzet viena un taja pasa situacija. Istais laiks atzit vienkarsu realitati – mums nav pa celam. Mes esam pilnigi atskirigi, pietiek vainas sajutas del upuret sevi parazitiem. Istais laiks ieguldit sevi un bernos, vini to novertes. Viss darba rezultats jabauda tiem, kam tas bija domats – sev un berniem. Neviens svesinieks, kas speleja laba puisa lomu, vairs neielidis mana kabata, mana maka un mana sirdi, kur ir vieta tikai tiem, kas ir mans turpinajums vai sakums… Pietiek mocities, ja var baudit dzivi, kura ir tik skaista. Vienkarsi vajag atvert acis un skatities uz prieksu nevis atpakal!
Ta es sevi mierinaju un uzrunaju pec deviniem menesiem kops skirsanas dienas. Un turpinasu uzrunat lidz laikam, kad uzrakstisu – beidzot es esmu briva un laimiga!…
…Lidz karteja gada beigam bija palikusas tikai piecpadsmit dienas, jutu, ka sis dienas man ir loti nozimigas un tas es atceresos ilgi, pat muzigi. Ticeju veiksmei, saviem spekiem un pratam!…
…To pedejo kopigo svetdienu mes jautri pavadijam LIDO centra, gardi pusdienojam, izklaidejamies slidotava. Berni meginaja iemacities slidot, es kopa ar viru tureju bernus un meginaju vinus iemacit. Turejos, kaut nevareju uz Emmu mierigi skatities, sirds sapeja no vinas dzeltenas sejinas, actinam, tievajam rocinam. Gribejas raudat – nedriksteju, bija loti bail – nevienam neteicu, jo nedriksteja. Pati sevi atbalstiju, manus vecakus ari orienteju, ka uzvesties mazmeitas klatbutne. Alefam bija viegli, jo vins zinaja tik daudz, cik vajag zinat bernam vina vecuma, lai neuztrauktos par masu. Virs, domaju, pardzivoja ka jebkurs normals cilveks, bet es vinu taja laika slikti sapratu un vareju uztvert tikai no negativas prizmas – trekns un ar tricosam rokam pastaviga pagiru stavokla del. Man nerupeja, ko vins domaja, jo vins vairak domaja par sevi – kapec ar vinu tas viss notiek? Nevis par meitas izveselosanas plana izstradi un istenosanu. Vinam prata bija cita programma – ka iedzert, lai es nepamanitu.
