-Tas nāk no Birzs... tātad tur ir sapulcējušies maģistri. Stāsta, ka tāda mēnesnīcai līdzīga gaisma esot mirdzējusi visu to nakti, kad viņi pirms pieciem gadiem sanāca kopā, lai izraudzītos arhimagu. Bet kāpēc viņi ir sapulcējušies tagad? Vai tavas atnestās ziņas dēļ?
— Varbūt, - Arrens atbildēja.
Laimests jutās nemierīgs un satraukts un vēlējās atgriezties Lielajā namā, cerēdams padzirdēt kādas baumas par to, ko vēsta šī maģistru sapulce. Arrens devās viņam līdzi, tomēr vairākkārt atskatījās uz savādo spožumu, līdz tas pazuda aiz nogāzes un redzams bija tikai jaunais mēness un pavasara zvaigznes.
Nakti Arrens vaļējām acīm gulēja tumšajā akmens cellē, kas šobrīd bija viņa guļamistaba. Visu mūžu viņš bija gulējis gultā, ietinies mīkstās zvērādās; pat divdesmit airu galerā, kas bija vedusi viņu šurp no Enladas, jaunajam princim bija sagādātas lielākas ērtības nekā šeit -salmu maiss uz akmens grīdas un noskrandusi lupatu sega. Bet Arrens to pat nemanīja. "Es atrodos pasaules centrā," viņš domāja. "Maģistri sapulcējušies svētajā vietā apspriesties. Ko viņi darīs? Vai radīs lielu burvību, lai glābtu burvību? Vai tā var būt patiesība, ka burvju spēks izmirst no pasaules? Vai pastāv briesmas, kas apdraud pat Rouku? Es palikšu šeit. Es nebraukšu mājās. Es labāk slaucīšu
ja viņš zaudētu savu spēku un mākslu. Pat tad, ja es viņu nekad neredzētu. Pat tad, ja viņš nekad ar mani nerunātu. Taču aizrautīgā iztēle joņoja tālāk, un pēc brīža viņš re-dzēja sevi vēlreiz vaigu vaigā ar arhimagu stāvam pa-galmā zem pīlādža; debesis pletās tumšas, kokam nebiji lapu, un strūklaka klusēja, un viņš teica: - Valdniek tuvojas vētra, bet es palikšu tev blakus un kalpošu tev,, un arhimags viņam uzsmaidīja... Taču te iztēle apsika.jo Arrens nebija redzējis tumšo seju smaidām.
No rīta viņš pamodās ar apziņu, ka vēl vakar bijis zēns, bet šodien ir vīrietis. Arrens jutās gatavs it visam; Bet, kad pienāca ziņa, viņš palika stāvam kā sastindzis.!
- Arhimags vēlas ar tevi runāt, princi Arren, - uz sliekšņa! apstājies, teica kāds māceklis; brīdi pagaidījis, viņš aizsteidzās prom, iekams Arrens bija attapies atbildēt.
Tad puisis devās lejā pa torņa kāpnēm un pa akmens gaiteņiem sāka iet uz Strūklakas pagalma pusi, īsti nezinādams, kur tiek gaidīts. Gaitenī viņam pretī nāci vecs vīrs, kura smaids vaigos iezīmēja dziļas rievas no deguna līdz zodam: tas pats vīrs, kurš vakar bija sagaidījis viņu Lielā nama durvīs, kad viņš no ostas bija uzkāpj kalnā, un pirms ienākšanas licis pateikt savu īsto vārdu
— Nāc uz šo pusi! - Durvju maģistrs teica.
Ejas un gaiteņi šajā ēkas daļā bija klusi un tukši, un tajos neskanēja zēnu klaigas un kņada, kas atdzīvināja pārējās telpas. Šeit bija jūtams dižo sienu senatnīgumsļ Burvība, ar kādu bija iemūrēti un aizsargāti mūžvecij akmeņi, te šķita sataustāma. Noteiktos attālumos sienās bija iekaltas rūnas - dziļas zīmju vagas, ko vietvietām rotāja sudrabs. Arrens bija iemācījies hardiešu rūnas no tēva, taču no šīm viņš nesaprata nevienu; tiesa, dažas šķita paužam kādu slēptu nozīmi, kuru viņš gandrīz zināja vai arī bija zinājis un nespēja atcerēties.
- šeit, zēn, - teica Durvju maģistrs, kuram nepastāvēja tādi goda nosaukumi kā “kungs" vai "princis". ArPrens sekoja viņam garā istabā ar zemām sijām; vienā pusē tai akmens pavardā kūrās uguns, liesmām metot atblāzmu uz ozolkoka grīdas, otrā pusē pa logiem ar smailu augšdaļu iekšā plūda salta, blāvi miglaina gaisma. Pie pavarda stāvēja pulciņš vīru. Arrenam ienākot, visi paskatījās uz viņu, taču puisis redzēja to vidū vienīgi arhimagu. Viņš apstājās, paklanījās un palika mēmi gaidām.
- Šie ir septiņi Roukas maģistri, Arren, - arhimags teica, - septiņi no deviņiem. Veidotājs nekad neiziet no Birzs, un Vārdu maģistrs atrodas savā tornī trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem. Viņi visi zina tavas ierašanās iemeslu. Mani kungi, šis ir Morreda cilts dēls.
Šie vārdi neizraisīja Arrenā nekādu lepnumu, tikai savādas bailes. Viņš lepojās ar savu ciltskoku, taču uzcūkoja sevi tikai par valdnieku pēcnācēju, par vienu no Enladas nama mantiniekiem. Morreds, šī nama pirmsākums, bija miris pirms divtūkstoš gadiem. Viņa varoņdarbi piederēja leģendām, nevis šodienas pasaulei. Likās, ka arhimags ir nosaucis viņu par leģendas dēlu, par mītisku sapņu mantinieku.
Arrens neuzdrošinājās palūkoties augšup astoņu magu sejās. Viņa skatiens bija piekalts arhimaga zižļa dzelzs uzgalim, un viņš juta, kā galvā dunoši šalc asinis.
- Nāc, paēdīsim kopā brokastis! - arhimags aicināja un veda visus pie logu priekšā uzklātā galda. Tur bija piens, skābens alus, maize, svaigi kults sviests un siers. Arrens apsēdās kopā ar pārējiem un sāka ēst.
