- Tātad jums visiem šķiet, - sacīja arhimags, - ka nekāda īpašā ļaunuma nav un, ja ir, tad iemesls ir tas, ka mūsu zemes netiek pārvaldītas vai tiek slikti pārvaldītas un tāpēc visas mākslas un cilvēku augstākās prasmes aiziet novārtā. Tam es krietnā mērā piekritu. Patiešām; tāpēc ka ar dienvidiem gandrīz vairs nenorit mierīga tirdzniecība, mums jāpaļaujas uz baumām, un vai no Rietumi robežsalām ir pienākusi kāda droša vēsts, ja neņem vērā šo ziņu no Narveduenas? Ja kuģi ceļotu turp un laimīgi atgrieztos, kā tas notika agrākos laikos, ja mūsu Jūrzemes salas būtu saistītas un vienotas, mēs zinātu, kas notiek tālākajos nostūros, un varētu rīkoties. Un es domāju, ka mēs rīkotos! Jo, mani kungi, kad Enladas valdnieks stāsta, ka, burvību veikdams, teicis Radīšanas vārdus, bet runā-dams nav zinājis to nozīmi, un, kad Veidošanas maģistrs brīdina, ka saknēs jaušamas bailes, un vairāk neko nepie-bilst, - vai tas nav pietiekami nopietns pamats bažām? Vētrai tuvojoties, pie apvāršņa redzams tikai neliels mā-konis.
- Tu visu redzi melnās krāsās, Zvirbuļvanag, - sacīja Durvju maģistrs. - Tāds tu vienmēr esi bijis. Saki, kur tu saskati briesmas!
Es nezinu. Spēks iet mazumā. Apņēmība izsīkst. Saule klust blāvāka. Man ir tāda sajūta, kungi... man ir tāda sajūta, it kā mēs, kas te sēžam un runājam, visi būtu nāvīgi ievainoti un, kamēr mēs spriežam un spriežam, asinis nemanot aizplūst no mūsu dzīslām...
- Un tu gribi celties un rīkoties.
- Gribu, - arhimags teica.
- Labi, - sacīja Durvju maģistrs. - Vai pūces var atturēt vanagu no lidojuma?
- Bet kurp tu dosies? - jautāja Pārvērtību maģistrs, un viņam atbildēja Dziesminieks: - Meklēt mūsu karali un atvesfviņu savā tronī!
Arhimags vērīgi paskatījās uz Dziesminieku, bet atbildēja īsi: - Es došos turp, kur jaušama nelaime.
- Uz dienvidiem un rietumiem, - piebilda Vēju maģistrs.
- Un, ja vajadzīgs, uz ziemeļiem un austrumiem, -sacīja Durvju maģistrs.
- Bet tu esi vajadzīgs šeit, valdniek, - teica Pārvērtību maģistrs. - Vai nebūtu prātīgāk, ja tu paliktu tepat, kur burvība ir stipra, un ar savu mākslu izpētītu, kas ir šī nelaime vai ļaunums, nevis dotos aklos meklējumos pa svešām jūrām starp naidīgiem ļaudīm?
- Mana māksla man nepalīdz, - arhimags atbildēja. Viņa balsī skanēja kaut kas tāds, kas lika visiem palūkoties uz viņu nopietni un ar bažām sejās. - Es esmu Roukas pārzinis. Es neatstāju Rouku ar vieglu sirdi. Man gribētos, kaut jūsu lēmums sakristu ar manējo, bet pagaidām uz to nav cerību. Spriedums jāizdara man - un man jābrauc!
- Mēs pakļaujamies tavam spriedumam, - teica
Saucējs.
~ Un es braukšu viens. Jūs esat Roukas padome, un padome nedrīkst izirt. Tomēr vienu no jums es ņemšu
līdzi, ja vien viņš tam piekritīs. - Arhimags paskatījās uz Arrenu. - Vakar tu man piedāvāji savus pakalpojumus. Vakar vakarā Veidotājs teica: Roukas krastos neviens cilvēks nepiestāj nejaušības dēļ. Un tā nav nejaušība, ka šo vēsti nes Morreda dēls. Un visu nakti viņš mums. neteica vairs neviena vārda. Tāpēc es tev jautāju, Arren; vai tu brauksi man līdzi?
-Jā, valdniek, - Arrens atbildēja, balsij ķeroties kakla
- Tavs tēvs, Enladas valdnieks, noteikti neļautu tev doties tādās briesmās, - Pārvērtību maģistrs paskarbi teica, tad pievērsās arhimagam: - Šis puisis ir jauns un nav apguvis burvju mākslas.
- Man pietiks gan gadu, gan burvības abiem, - Zvirbuļvanags sausi atbildēja. - Arren, ko teiktu tavs tēvs?
- Viņš ļautu man braukt.
- Kā tu zini? - jautāja Saucējs.
Arrens nezināja, kurp viņš tiek aicināts, nedz ari kad un kāpēc jādodas ceļā. Viņu mulsināja un biedēja šie nopietnie, godīgie, baigie vīri. Ja viņam būtu laiks apdomāties, viņš nebūtu varējis pateikt vispār neko. Bet laika apdomai nebija, un arhimags bija jautājis: "Vai tu brauksi man līdzi?'u
- Kad tēvs mani sūtīja šurp, viņš teica: "Mani māc bailes, ka pasaulei tuvojas tumšs laiks, briesmu laiks. Tāpēc es labāk sūtīšu tevi, nevis citu ziņnesi, jo tu pratīsi spriest, vai mums jālūdz palīdzība Visgudro salai vai jā-piedāvā viņiem Enladas palīdzība." Tātad, ja esmu vajā-dzīgs, tad tieši tāpēc es esmu šeit.
Tad viņš redzēja arhimagu pasmaidām. Kaut gan smaids bija neilgs, tajā jautās liela sirsnība. - Vai dzir
Arrens juta, ka maģistri tagad uzlūko viņu ar atzi-j nibu tomēr joprojām domīgi un jautājoši. Tad ierunājās Saucējs, kura sarauktā piere bija iztaisnojusi uzacu lokus:
- Es nesaprotu, valdniek. Ka tu pats vēlies braukt, to es saprotu. Tu esi bijis šeit iesprostots piecus gadus. Bet agrāk tu vienmēr biji viens un visur brauci viens. Kāpēc tagad tev vajadzīgs pavadonis?
-Agrāk man nekad nevajadzēja palīdzību, - atbildēja Zvirbuļ vanags, un viņa balsī tik tikko jaušami ieskanējās kaut kas līdzīgs draudīgai ironijai. - Un es esmu atradis piemērotu ceļabiedru. - Arhimaga izturēšanās vēstīja briesmu tuvumu, un staltais Saucējs vairs neko netaujāja, kaut gan joprojām rauca pieri.
