Visu līdzšinējo mūžu viņš bija pavadījis starp augstmaņiem, zemes īpašniekiem un bagātiem tirgotājiem. Zāle tēva namā allaž bija pilna ar viņiem - ar cilvēkiem, airiem daudz piederēja, kuri daudz pārdeva un pirka,
kuri bija bagāti ar pasaulīgajām lietām. Viņi ēda gaļu dzēra vīnu un runāja skaļās balsīs; daudzi strīdējās, daudz dzi bārstīja glaimus, un vairums meklēja kaut ko savā labā. Kaut gan Arrens bija jauns, viņš zināja daudz par cilvēku izturēšanās un maskēšanās paņēmieniem. Taču starp šādiem vīriem viņš bija nokļuvis pirmoreiz. Viņi ēda maizi, runāja maz, un viņu sejas bija rāmas. Ja viņi kaut ko meklēja, tas nebija pašu labā. Tomēr šie cilvēki bija apveltīti ar lielu spēku, un Arrens to nemaldīgi juta
Arhimags Zvirbuļvanags sēdēja galda galā un, šķieti klausījās visā, kas tika runāts, tomēr ap viņu pašu itin kā valdīja klusums, un neviens viņu neuzrunāja. Arī Arrensj tika atstāts paša ziņā un tāpēc spēja atgūties un sakopot domas. Kreisajā pusē no viņa sēdēja Durvju maģistrs bet pa labi - sirms laipna izskata vīrietis, kurš pēc laba brīža viņam teica: - Mēs esam no vienas puses, princi Arren. Es esmu dzimis austrumu Enladā, pie Aolas meža
- Es esmu medījis tajā mežā, - Arrens atbildēja, un viņi brīdi sarunājās par Mītu salas mežiem un pilsētām atmiņas par mājām palīdzēja Arrenam atgūt mieru.
Kad maltīte bija galā, visi atkal sanāca kopā pie pa vārda; daži apsēdās, citi palika stāvam, un bridi valdīja klusums.
- Vakar vakarā mēs visi sapulcējāmies Birzī, — sacīja arhimags. - Runājām ilgi, taču neko nenolēmām. Es gri-bētu, lai jūs pasakāt tagad, rīta gaismā, vai paliekat pats saviem nakts spriedumiem vai ari tos noraidāt.
— Tas, ka mēs neko nenolēmām, - teica Zāļu maģistrs plecīgs, tumšādains vīrietis ar rāmām acīm, - jau pats par sevi ir spriedums. Birzī ir atrodami rīcības veidi un padomi, bet mēs tur atradām vienīgi pretestību.
-Tikai tāpēc, ka rīcības veidus mēs nevarējām skaidri saskatīt, - sacīja Pārvērtību maģistrs, sirmais mags
Enladas. - Mēs nezinām pietiekami daudz. Baumas no Vothortas, ziņas no Enladas. Dīvainas ziņas, kurās jāieklausās. Taču tik nelielam pamatam nevajadzētu izraisīt lielas bailes. Tas, ka daži zintnieki ir aizmirsuši savas mākslas, neapdraud mūsu spēku.
- Es saku to pašu, - teica Vēju maģistrs, kalsns vīrietis vērīgām acīm. - Vai tad mūsu spēks nav tāds pats kā vienmēr? Vai tad Birzs koki neaug un nezaļo? Vai debesu vētras nepakļaujas mūsu vārdam? Kuram jābaiļojas par burvju mākslu, kas ir pati senākā no visām cilvēka mākslām?
- Neviens cilvēks un neviens spēks nevar sasaistīt burvju varu un apslāpēt spēka vārdus, - sacīja Saucējs,
jauns gara auguma vīrietis ar tumšu seju, dižciltīgiem vaibstiem un zemu balsi. - Jo tie ir pašas Radīšanas vārdi un tas, kurš tos spētu apklusināt, spētu arī darīt galu pa-saulei.
- Jā, un tas, kurš to spētu, nedzīvotu Vothortā vai Nar- veduenā, - teica Pārvērtību maģistrs. - Viņš būtu šeit,
pie Roukas vārtiem, un tad pasaules gals būtu tuvu. Līdz tam mēs vēl neesam nonākuši, - Un tomēr kaut kas nav kārtībā, - sacīja cits, un visi palūkojās uz runātāju; pamatīgs kā ozola muca viņš sēdēja pie uguns, un zemā balss skanēja rāmi un pār- liecinoši kā liela zvana dimdas. Tas bija maģistrs Dzies- minieks. - Kur ir karalis, kam vajadzēja valdīt Havnorā? Rouka nav pasaules sirds. Pasaules sirds ir tornis, virs kura slejas Erreta- Akbes zobens un kurā atrodas Serriada,
Akambara un Mahariona pēcteča, tronis. Astoņsimt gadu pasaules sirds ir bijusi tukša! Mums ir kronis, bet nav karaļa, kuram to valkāt. Mums ir atdota Pazudusī rūna, Karaļa rūna, Miera rūna, bet vai mums ir miers? Lai tronī sestās karalis, un mums būs miers, un pat vistālākajās
Robežsalās zintnieki netraucēti izmantos savas prasīmes un visam būs sava vieta un savs laiks.
- Jā, - teica Veiklības maģistrs, žigls sīka auguma vīrietis ar neuzkrītošu izturēšanos, bet asām un vērīgām acīm. - Es piekrītu tev, Dziesminiek. Nav jābrīnās, ka burvība iet neceļos, ja neceļos iet viss pārējais. Ja projām aizklīst viss ganāmpulks, vai mūsu melnā avs paliks
aplokā?
Durvju maģistrs, to dzirdēdams,
