Taču Zāļu maģistrs, tumšādains vīrietis ar rāmu skatienu, mazliet līdzīgs gudram un pacietīgam vērsim, piecēlās no savas vietas un palika svinīgi stāvam. - Brauc, valdniek, - viņš teica, - un ņem šo jaunekli līdzi! Un lai tevi pavada mūsu visu uzticība!
Cits pēc cita arī pārējie klusi deva piekrišanu un pa vienam vai diviem izklīda, līdz no septiņiem magiem telpā palika tikai Saucējs. - Zvirbuļvanag, - viņš teica, - es negribu apšaubīt tavu spriedumu. Es tikai saku: ja tev ir taisnība, ja sācis zust līdzsvars un draud liels ļaunums, tad nepietiks ar ceļojumu uz Vothortu vai uz Rietumu robežsalām, vai uz pasaules malu. Vai visur, kurp tev vajadzēs doties, tu varēsi ņemt līdzi šo puisi, un vai tas būs taisnīgi pret viņu?
Abi vīri stāvēja atstatu no Arrena, un Saucējs runāja klusinātā balsī, bet arhimags atbildēja skaidri un skaļi: ~ Tas ir taisnīgi.
-Tu man nesaki visu, ko zini, - Saucējs teica.
- Ja es zinātu visu, tad teiktu. Es neko nezinu. Bet es daudz nojaušu.
- Ļauj man doties tev līdzi!
- Kādam jāsargā vārti.
- To dara Durvju maģistrs.
-Jāsargā ne tikai Roukas vārti vien. Paliec šeit! Paliec
šeit un vēro saullēktu, lai redzētu, vai tas ir spožs, un vč. ro akmens sienu, lai redzētu, kas to šķērso un kurp vērsta viņa seja. Kaut kur ir plaisa, Torion, kaut kur ir plīsums, ievainojums, un tieši to es dodos meklēt. Ja man būs lemts pazust, varbūt to atradīsi tu. Bet gaidi! Es lūdzu, lai tu gaidi mani! - Tagad viņš runāja Sen valodā, Radīšanas valodā, kurā tiek teiktas visas īstenās burvības un no kuras atkarīgi visi lielie maģijas veikumi, taču sarunā šo valodu lieto ļoti reti - tā ir ierasta vienīgi pūķu vidū. Saucējs vairs nemēģināja neko apstrīdēt vai iebilst, bet klusēdams nolieca lepno galvu pret arhimagu un Arrenu un devās projām.
Pavardā sprēgāja uguns. Nebija dzirdama neviena cita skaņa. Aiz logiem blīvējās blāva bezveida migla.
Arhimags raudzījās liesmās, šķietami piemirsis Ar-rena klātbūtni. Zēns stāvēja gabaliņu tālāk no pavarda un nesaprata, vai viņam jāiet projām vai jāgaida, līdz viņu atlaidīs; neziņa un pamestības sajūta atkal lika viņam justies kā niecīgai būtnei tumšā, bezgalīgā un mulsinošā plašumā.
- Vispirms brauksim uz Horttaunu, - Zvirbulvanags teica, pagriezdams muguru ugunij. - Tur saplūst ziņas no visas Dienvidu robežjoslas, un mēs varam atrast pavedienu. Tavs kuģis joprojām gaida līcī. Parunā ar kapteini un nosūti ar viņu vēsti tēvam. Manuprāt, vajadzētu doties ceļā pēc iespējas drīzāk. Brauksim rīt tūlīt pēc ausmas. Gaidi uz pakāpieniem blakus laivu novietnei!
- Valdniek, bet kas... - Arrens mirkli sastomījās.
- Kas tas ir, ko tu meklē?
_ Es nezinu, Arren.
_ Bet kā tad...
- Kā tad es varēšu meklēt? Ari to es nezinu. Varbūt tas meklēs mani. - Viņš tik tikko jaušami uzsmaidīja Arrenam, bet viņa seja āra pelēcīgajā gaismā izskatījās kā no dzelzs.
-Valdniek, - Arrens teica, un tagad viņa balss skanēja stingri un droši, - ir tiesa, ka esmu cēlies no Morreda cilts, ja vien tik seni raduraksti var būt patiesi. Un, ja varu tev kalpot, es uzlūkošu to par savas dzīves lielāko izdevību un godu, un nav nekā cita, ko es vēl vairāk vēlētos darīt. Bet es baidos, ka tu maldīgi uzskati mani par kaut ko pārāku, nekā es īstenībā esmu.
- Varbūt, - arhimags atbildēja.
- Man nav lielu spēju un prasmju. Es protu cīnīties ar īso un ar lielo zobenu. Protu vadīt laivu. Protu galma dejas un zemnieku dejas. Protu izlīdzināt galminieku strīdus. Protu cīkstēties. Esmu slikts šāvējs, bet diezgan labi protu tīkla bumbas spēli. Protu dziedāt, protu spēlēt arfu un lautu. Un tas ir viss. Vairāk nav nekā. Kāds tev no manis būs labums? Maģistram Saucējam taisnība...
- A, tu to pamanīji, vai ne? Viņš ir greizsirdīgs. Viņš uzskata, ka priekšroka pienākas senākām uzticības saitēm
- Un lielākai prasmei, valdniek.
- Tātad tu labāk gribētu, lai viņš brauc kopā ar mani, un pats paliktu šeit?
- Nē! Bet es baidos...
- No kā tu baidies?
Puiša acīs sasprāga asaras. - Pievilt tevi, - viņš atbildēja.
Arhimags atkal pagriezās pret uguni. - Apsēdies, Arren, - viņš teica, un zēns apmetās akmens sēdeklī pa-
varda kaktā. - Es tevi nenoturēju par burvi vai spēkavīru vai jebko gatavu un pabeigtu. Es nezinu, kas tu esi, tomēr priecājos, ka tu proti vadīt laivu... Kas tu būsi, neviens nevar pateikt. Tomēr vienu es zinu: tu esi Morreda un Serriada pēctecis.
Arrens brīdi klusēja. - Tā ir taisnība, valdniek, - viņam beidzot sacīja. - Bet... - Arhimags neko neteica, un viņam vajadzēja pabeigt iesākto teikumu pašam: - Bet es neesmu Morreds. Es esmu tikai es pats.
- Vai tu nelepojies ar savu izcelsmi?
- Lepojos gan - jo tā mani dara par princi, un tā ir atbildība, gods, kas jāattaisno...
