Viņš pamāja ar galvu uz mājas pusi, aicinādams iet. Meitenes vieglo elpu sažņaudza nevis skumjas, nevis bailes un nožēla, ka spīdošais atalgojums, kas bija vilinoši iemirdzējies, neapšaubāmi ir pagaisis vējā, bet daiļrunīgā sagadīšanās — šīs satrauktajam prātam vēl vienmēr spilgtās sajaukušās balsu skaņas. Mulsa un šalkoņa pildīja Tavijas sirdi. Raudzīdamās pakaļ savam bēgošajam čemodānam, viņa sekoja sulainim tik nevienmērīgā gaitā, kā, pīdamies biezos apiņos, pa briksnāju iet cilvēks, meklēdams taciņu.
Sulainis apstājās un ar acīm, kas aiz glaimīgas cerības bija samiegušās gluži šauras, sasprindzināti sagaidīja meiteni. Tiklīdz Tavija bija pienākusi, viņš nočukstēja:
— Jaunkundz, vai jums ir kāds gabals sīknaudas, vismazākais?
Truli paskatījusies viņā, Tavija iebāza roku kabatā; kopā ar riekstu čaumalām sagrābstījusi tur sudraba sīknaudu, viņa drūmi iegrūda monētas sulainim.
— Esmu jums ļoti pateicīgs, — viņš sacīja. — Jūs domājat, ka tas dzeramnaudai? Pti. — Tā kā no meitenes sejas bija redzams, ka viņa tiešām tā domā, sulainis, brīdi vilcinājies, piebilda: — Tas — uz laimi. Redzu, ka jūs esat laimīga, tāpēc arī palūdzu. Tagad iešu uz klubu un itin viegli paņemšu visu banku.
— Es? Laimīga? — Taču sulaiņa skatienā bija kaut kas tāds, kas brīdināja meiteni, lai tā necenšas izdibināt dāvinājuma jēgu. Tā gājiens beidzās abpusējā klusēšanā; pazibēja vairākas vīriešu un sieviešu figūras, — sienas un kāpnes, ejas un gaiteņi; beidzot Tavija varēja apsēsties un koncentrēt domas.
Vispirms viņa atcerējās, ka starp skatieniem, kas bija izkaisīti ceļā uz šo zilo, ar zelta puķēm rotāto atzveltni, pazibēja tādi, kas pārsteidza ar dīvainu izteiksmi un šķietami vienaldzīgu smaidu. Divi trīs cilvēki vēsi viņu apskatīja, it kā novērtēdami visu meitenes būtni, — varbūt tas bija aiz ziņkāres, varbūt viņai tikai likās, ka to skatieni ir uzmācīgi kā jau uz ielas, — bet viņas jūtīgo gara pasauli apņēma vissmalkākais divdomības tīmeklis. Tā kā bija teikts, ka pēc brīža pie viņas iznāks saimniece — Torpa atraitne, Tavija daudz negudroja par skatieniem un iespaidiem, bet domām lika kavēties un riņķot ap traģisko notikumu. Pēkšņi nosalušās rokas ar ledaino plaukstu mugurpusēm pielikusi pie kvēlojošās sejas, viņa nodrebinājās un laiku pa laikam nopūtās. Viņu atstāja sēdēt vienā no caurstaigājamām zālēm ar augstām durvīm; mirdzošie logi, kas kraso ēnu starpā atsedza dārza krāšņo skaistumu, kurš aizsniedza debesis, apspīdēja un nomāca nervozi sasprindzināto meiteni; zāles atturīgajā plašumā kā dreboši plankumi, skardami sienas, peldēja saules stari. «Nāve!» Tavija nogrima pārdomās par tās postošo spēku; baidīdamās ieslīgt atzveltnī, it kā tā ērtā iedobe būtu tuva drausmīgajam zaudējumam šai mājā, viņa sēdēja uz pašas maliņas, turēdamās aiz roku rullīšiem un raukdama pieri pretī savam biklajam atspulgam tālajā spoguļu gaismas svītrā, ko ieskāva masīvs, griezumiem izrotāts ietvars.
Tad pa durvīm, uz kurām viņa šad tad ar nepacietību paraudzījās, iznāca gadus četrdesmit četrdesmit piecus veca melnmataina sieviete. Tā bija liela auguma, stūraini kalsna un turējās taisni; viņas augums iekļāvās nedaudzās krasās līnijās, kas bija trauksmainas kā melno, spožo acu spraigums, kurš notušēja visu seju. Nesamierināmi un kaisli sakniebto plāno lūpu sausais šķēlums smagi aizkustināja sirdi. Zem zoda un pie plaukstām ar rakstainu prievīti sa- krokotais melnais tērps saulē, kas pāri paklājiem bārstīja krāsainu atspulgu bezrūpīgus mākonīšus, atgādināja apogļojušos stumbru ziedu un saulstaru vidū.
— Tātad jūs esat atbraukusi? — atraitne skaļi sacīja, familiāri pārlaidusi skatienu meitenei, — jūs, protams, atbraucāt aiz tīkamām cerībām dabūt… izdevīgu vietu. — Pauze, pats tās tonis jau izbiedēja Taviju, tajā pazibēja ļauns, kaismīgs trieciens. — Neviens negaidīja, ka viņš nomirs, — atraitne turpināja, — droši vien jūs mazāk par visiem gaidījāt to. Vai tad jūs nedzirdējāt zvanu? Nē? — Viņa dzedri pasmaidīja. — Nepasteidzāties? Ienāca apteksne, sāka kliegt: viņš gulēja uz grīdas, izšļaukus, ar roku satvēris apkakli. Beigts! Vai jums ir ģimene? Māsas? Brāļi? Varbūt jums ir līgavainis? Bet, mīļā, kā jūs sauc?
Tavija pūlējās runāt, taču spazma neļāva; beidzot pašas vārds kā saraustīti šļupsti izlauzās pār nobā- lušajām lūpām. Jo ilgāk atraitne, smagnēji smaidīdama, cieši vēroja atbraucēju, jo nelādzīgāk jutās meitene; jau asaras, rūgtu brīžu pastāvīgas ceļabiedres — asaras un smiekli bieži vien izteica Tavijas būtību, — jaU asaras aizvainoti prasījās viņai acīs, bet seja sāka bērnišķīgi viebties kā uz raudām un noskuma, — taču sieviete jau ar instinktīvu nojausmu pārtvēra kādu mājienu. Viņa īdzīgi nopūtās; nevis līdzjūtība, bet tālu, drūmu domu pārpilna rūgta izklaidība atspoguļojās viņas sejā, kad, satvērusi meiteni aiz drebošās rokas, viņa atsāka valodu.
