Onarioss Dortikoss 1. kapteiņa palīgs 2. planetologs 3. pavārs 4. kosmobiologs
Harvejs Ponteaddželo 1. stūrmanis 2. bortmehāniķis 3. fiziķis 4. termoķīmiķis
Leons Domingoss 1. – 2. fiziķis 3. bortmehāniķis 4. kalkulators
Aminta Montegaljo 1. – 2. pavārs 3. kosmobiologs 4. ķīmiķis
Aiz numuriem ir sarakstītas mūsu specialitātes: 1. – sabiedriskā, 2. – pamatspecialitāte, 3. – maiņas specialitāte un 4. – papildspecialitāte. Man un Onariosam bija jāved kuģa žurnāls.
Mūsu kuģis bija milzīgs četrdesmit metrus augsts cilindrs, diametrā desmit metru, kas balstījās uz četrām septiņarpus metrus augstām kājām – plātnēm, kuru centrā atradās anihilatora dzinējs. Gandrīz divdesmit piecu metru augstumā no stacijas kosmodroma grīdas atradās četras piecus metrus garas un metru diametrā gasetes, kurās atradās grozāmi reaktīvi dzinēji. Ar tiem raķete startēja pirms anihilatora ieslēgšanas, ar tiem raķeti sagrieza ap savu asi un ar tiem koriģēja kursu gan lidojumā, gan nosēžoties. Pašā raķetes smailē atradās vadītāju kabīnes, kuras ar dzīvojamajām telpām savienoja turpat divdesmit metrus dziļa šahta. Visu raķetes konusveidīgo galvu aizņēma noliktavas, kurās atradās dzeramais ūdens, pārtika diviem gadiem un milzīgs krājums visdažādāko mantu, kādas vien var ievajadzēties ceļojumā. Trīsdesmit metru no kosmodroma grīdas jeb desmit metru no raķetes smailes, bija iebūvēta dzīvojamā kārta. Tajā divos stāvos atradās astoņas istabiņas. Augstāko stāvu, četras istabiņas, aizņēmām mēs, vīrieši. Apakšējā stāvā atradās Amintas istabiņa, vannas istaba, virtuve un laboratorija. Visas istabiņas bija pilnīgi kubiskas, un lidojuma sākumā tām par grīdu kalpoja tagadējā grīda, bet vēlāk viena no tagadējām sienām – ārējā. Mums vajadzēja tikai pārkārtot mēbeles.
Tiesa, kad raķete rotēja ap savu asi, ķermeņu svars visur nebija vienāds. Istabas vidū priekšmeti bija vieglāki nekā kaktos, pie tam visai jūtami, bet pie tā varēja pierast.
Raķetes centrā atradās šahta, kurā mēs nonācām, līdzko izkļuvām no savām istabām. Uz šahtu veda visu astoņu istabiņu durvis, vadītāju kabīņu lūkas un izejas kabīnes durvis. Raķetes segmenta daļā, ko atšķēla istabu taisnās sienas, novietojās tuneļi sakariem ar dzinējiem, elektriskās apsildīšanas un instalācijas tīkli. Lielajos trijstūros gar raķetes apaļajām malām, kurus radīja mūsu kabīņu un šahtas krustveidīgais izvietojums, atradās izejas kamera un izstarojuma bruņas, kas lidojuma laikā atsvieda no mums visus svešķermeņus. Šīs starojuma bruņas sekundes miljondaļas laikā reaģēja uz vairākus desmitus kilometru attālu visniecīgāko ķermeni un atgrūda raķeti un ķermeni vienu no otra. Bet, ja ņemam vērā, ka, raķete traucās ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, tad tās lidojumu šie atgrūdieni gandrīz nemaz neietekmēja. Visu apakšējo raķetes daļu, vairāk nekā pusi no tās tilpuma, aizņēma degvielas noliktava.
Mēs startējām 424.gada 12. dienā, jeb pēc vecā stila – 12.janvārī.
Harvejs, vecais dēkainis, atkal atvadījās no savas meitenes – jaunās dispečeres. Varēja redzēt, ka Harvejs viņu ir dziļi ievilcis savos tīklos, un tai briesmīgi grūti nākas uz mūžīgiem laikiem šķirties no viņa. Un es nevilšus sajutu apslēptu prieku, ka mana mīļotā joprojām ir man līdzās.
Un, kad es izdzirdēju, kā ierēcās reaktīvie dzinēji, es sapratu, ka dodamies tajā ceļā, pēc kura tik ļoti biju ilgojies. Mana mierīgā dzīve ir pagājusi, sākas dēku ceļš. Kas gan bija tas, kas lika man pamest ērtās mājas uz Teriusa, traukties projām no Lukrēcija, atstāt aiz sevis Betta-26? Vai tās nebija iedzimtas bailes no atrofēšanās? Vai tā nebija tā mūžīgā dziņa, kas vienmēr ir saukusi, sauc un sauks cilvēkus uz priekšu nezināmajā? Vai tā nebija mana un vispār cilvēka daba? Es to nezinu. Es nespēju nodzīvot uz vietas, tāpat kā pirms tūkstoš gadiem to nespēja Kolumbs, bet pirms piecsimt gadiem Jurijs Gagarins [9] . Šīs neizprotamās alkas mani aizrāva, laupīdamas man ērtības un mieru, bet dāvādamas prieku. Un agrākā dzīve pazuda uz mūžiem. Es biju panācis savu, un instinktīvi sajutu to sevišķi neparasto, kas mani gaidīja. Un mani sagrāba tāds prieks un šausmas, ka bija jāsacērt zobi un jāsažņaudz pirksti dūrēs, lai nebūtu jāiekliedzas. Tad es pamanīju Harveja degošās acis un sapratu, ka arī viņu sagrābušas tādas pašas izjūtas. Mēs vērāmies viens otra acīs, un šausmas izzuda, palika tikai prieks.
Man nav ko stāstīt par to, kā lidojām šo laiku, šo pusgadu. Harvejs katru rītu pārbaudīja mūsu kursu un reižu reizēm, to koriģējot, ieslēdza reaktīvos sānu dzinējus.
