- Lai tu būtu kur būdama, vienmēr un no visurienes būs redzami Kodolu kalni, viņš norādīja uz lielāko kalnu grēdu, kuras virsotnes slēpās tumšajos mākoņos. Izskatījās, ka šie kalni varētu būt daudz augstāki un saskatāmi ari Augšzemē. Dana nebrīnītos, ja tā arī būtu.
- Tur tiešām ir kodols? īstais Zemes kodols? viņa neticīgi vaicāja, vērojot grandiozos kalnus.
- Jā, nopietni sacīja argeklis. Es nemeloju. Vienīgais, ar ko mēs te varam lepoties, ir tas, ka mums tika lielākā daļa kodola teritorijas. Tāpēc pie mums ir krietni siltāks nekā citur. Tiesa, arī sausāks. Pa labi ir Drūbļu ciems, visblīvāk apdzīvotā vieta Uguns zemē. Šejienes politiskais centrs, tā teikt, un vispār pati lielākā apdzīvotā vieta visā Apakšzemē. Vēl kaut kas, ar ko mums lepoties, Prizmo norādīja uz māju aprisēm tālumā. Netālu no tās ir arī divi mazāki ciemi — Felisa un Aioma.
- Pag, lielākais ciems visā Apakšzemē? Tas nozīmē — vispār pati lielākā apdzīvotā vieta? Cik tad tajā "ciemā" dzīvo?
- Kādi pāris simti tūkstošu ir. Redzi, Apakšzemei ar pārapdzīvotību nav jācīnās, mūsu ir visai maz, un mums patīk apmesties mazākās kopienās vai pavisam atsevišķi, Prizmo paskaidroja.
- Tie ir Pūķu kalni, viņš norādīja pa labi. Tur esot dzīvojis Uguns Dievs, kuru sauca par Cetatu. Tālāk ir Zelta kalni un Lielais tuksnesis, no kura neviens parasti neatgriežas. Nu, ir bijuši daži izņēmumi, tad pārnācēji izstāstījuši, cik tur briesmīgi gājis, viņš pamāja uz lieliem, drūmiem, pelēkiem kalniem un uz tālumā mirdzošiem, dzelteniem smilšu pauguriem.
- No Kodolu kalniem pa kreisi ir Mākoņu aleja — vieta, kur pie debesīm nav šīs tumsas, bet skaisti, balti mākoņi. Nezin kāpēc… Nevienam nav izdevies sīkāk papētīt, jo uzturēties Mākoņu alejā ir bīstami.
Mums aiz muguras ir Mežu loks ar Lielo purvu, kā tu redzi kartē. Pa vidu visam tek Žļarkālu upe, kas ietek
Strēlnieku ezerā. Pa šo upi ir iespējams nokļūt Augšzemē, Prizmo ar savu garo pirkstu vilka pa karti.
- Jau sen gribēju jautāt — ja mēs atrodamies zem zemes, no kurienes te ir gaisma? Dana ievaicājās.
- Maģija, Dana. Tā ir maģija! Kā noprotu, tad ar tādām lietām tu neesi bieži sastapusies. Kopš Nctona laikiem jums tur, augšā, iestājies maģijas pagrimums.
- Jauki, Dana noteica un pēc brīža atcerējās, kas viņu pa visu šo laiku bija satraucis. Kas notika ar manu mammu un tēti? Viņi sastinga. Kur viņi ir tagad? Danas balss aizlūza, kad viņa atcerējās rupjo izvilkšanu no mašīnas un citas nepatīkamas lietas.
- Nomierinies. Viņi ir sveiki un veseli mājās. Viņi tagad domā, ka tu atrodies kādā vasaras nometnē.
- Kāpēc? Ja jau viņi te ir bijuši un es pat esmu te dzimusi, tad vismaz manai mammai noteikti vajadzētu zināt, kur es esmu, kas šī par vietu, un vispār.
- Jā, viņi tiešām te ir bijuši, bet neko neatceras.
- Kāpēc? Dana nerimās.
- Nu, viņi laikam nevēlējās, lai tu augtu tādos apstākļos, gaidot, kad paies trīspadsmit gadi, un tā tālāk…
- Kādos vēl apstākļos? atmetusi jebkāda veida pieklājību, Dana nikni pārvaicāja.
- Ja tu par Apakšzemi zinātu vairāk, tad visus šos trīspadsmit gadus tev nepārtraukti draudētu briesmas, Prizmo atcirta pretī.
Brīdi abi lūkojās viens uz otru. Klusumu pirmais pārtrauca Prizmo:
- Patiesībā arī tagad tev draud briesmas. Tāpēc gribu lūgt — nestaigā nekur apkārt viena. Jo cilvēkam, kas neko par šo vietu nezina, ir visai bīstami kaut kur noklīst.
Prizmo balsī bija saklausāmas pamatīgas raizes, un tas meitenei lika justies neomulīgi.
- Labi. Nestaigāšu nekur tālu un bīstamās vietās nelīdīšu, viņa vienkārši noteica, bet pie sevis nodomāja, ka te jau nemaz nav, kur īpaši iet — apkārt kails lauks, un zem zemes pilns ar argekļiem, kas nepārtraukti uz viņu blenž.
- Bet kādas tieši briesmas? Dana gribēja zināt.
- Cik esmu dzirdējis, tad Netonam ir bijuši savi piekritēji. Protams, ne tik vareni burvji, bet pietiekami. Ir arī kaut kādas modernas kompānijas, kas uzskata viņa mērķus par labiem esam un to dēļ ir daudz ko gatavi darīt. Par šo Pareģojumu zināja teju vai visi, tāpat zināja, ka tu esi piedzimusi. Tas lika Netona atbalstītājiem sarosīties. Turklāt tagad līdz Netona atgriešanās brīdim nav palicis daudz, Prizmo, to stāstot, kļuva vēl sērīgāks, it kā atcerētos kādus drūmus pagātnes notikumus.
- Vai tu pazini manus vecākus? Dana klusi iejautājās.
- Jā, viņš noteica.
