Dziļi ievilkusi elpu, Dana apdomājās. Tagad viņa saprata, ka vecāki tā rīkojušies, rūpējoties par viņas drošību, tomēr Danu pārņēma tāda kā vilšanās, ka viņi ir atteikušies no tādām atmiņām. Dana te ir pavadījusi labi ja divpadsmit stundu, bet jau jūtas tā… Šis vārds, kas viņai pēkšņi ienāca prātā, lika meitenei apstāties pavisam. Šeit viņa jutās pat labāk nekā mājās, kur kopā ar vecākiem bija dzīvojusi līdz šim. Njā, būtu viņi šeit, tad viss būtu vienkārši lieliski un par briesmām varētu nebēdāt. Vēl nekad dzīvē viņa nebija ilgojusies pēc saviem tuviniekiem. Nu jā, viņi bieži krita uz nerviem, bet tagad, kad šī tikpat kā nepazīstamā vieta jau bija iepatikusies, viņu trūkums tomēr lika justies mazai, nevarīgai un ļoti vientuļai.
Viņa paņēma rokās tā saukto Pareģojumu un izlasīja to arī pati, secinot, ka tā nu reiz ir īsta ķīniešu ābece. Tekstu izlasīt viņa varēja, bet uztvert domu — tas šķita pavisam neiespējams uzdevums.
"Mēness Triāde kad dziest, Radies kāds ir pasaulē, Lai pēc 999 gadiem Degtu lāpu vēlreiz. Kur Četras zemes stāv, No Četriem Dieviem Mantojumu gūtu, Pie Pasaules Sirds Atrastu savu dzīvi, Novērstu Tumsu, Kas tuvojas."
- Bet te ir teikts, ka paies deviņsimt deviņdesmit deviņi gadi, Dana novīpsnāja.
- Jā, bet te, lejā, mūsu gadu skaitīšana atšķiras. Viens gads paiet jūsu astoņās nedēļās.
- Oho, astoņās nedēļās? Tad nu gan jums te sanāk bieži svinēt Jauno gadu, Dana nosmēja un atsāka vērties tālajās Drūbļu ciema smailēs, vēl joprojām domājot par vecākiem. Kurš gads tad jums tagad ir?
- Deviņsimt deviņdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņdesmit astotais! Prizmo svinīgi paziņoja.
- A, tad jau es piedzimu deviņsimt deviņdesmit deviņi tūkstoši astoņsimt deviņdesmit devītajā gadā?
- Tieši tā. Un pēc diviem gadiem ir pareģota Netona atgriešanās.
- Bet divi gadi — tas jau sanāk tikai sešpadsmit nedēļas! Dana satriekta iesaucās. "Kā gan šādā neilgā laikā var paspēt atrisināt visas mīklas un izglābt pasauli!?"
Iestājās klusums. Tikai sešpadsmit nedēļu laikā viņai ir jāatrod Sargātāji? Bet varbūt laika ir pietiekami? Cik tad te tās teritorijas — visa pārlūkojama.
- Man šķiet, ka tas būs pilnīgi pietiekams laiks, lai viņus atrastu, un tālāk jau viņi paši tiks galā, Prizmo burtiski lasīja viņas domas.
- Bet es taču nemaz nezinu, kur viņus meklēt, Dana iebilda. Runājot par visām šīm lietām, meitene sāka justies jocīgi: viņa runāja par atbildīgu un svarīgu lietu, bet pārāk nopietni to neuztvēra. It kā viņa būtu tālu prom un nekas no šeit notiekošā viņu neskartu. Meitene vismaz cerēja, ka Prizmo vai kāds cits viņai palīdzēs, jo vienai viņai nebija ne mazākās jausmas, ko darīt vai ar ko sākt.
- Es jau teicu, ka man ir sava teorija, Prizmo atbildēja. Arī Vecais to atbalstīja. Katram no Sargātājiem vajadzētu atrasties vietā, kas visvairāk atbilst viņa elementam. Četrās grūti pieejamās vietās, kur neklaiņotu dažādi gadījuma ļautiņi, argeklis mierīgi sacīja, it kā runātu par elementāru un pašsaprotamu lietu.
- Vai daudzi cilvēki augšā zina par Apakšzemi? Dana pagaidām ne īpaši gribēja iedziļināties meklēšanas sīkumos, lai gan zināja, ka pie šīs tēmas noteikti vajadzēs atgriezties.
- Nu, ne īpaši daudz, bet pietiekami, un tas ir labi. Noderēs kā atbalsts arī tev.
- Ko tu ar to domā?
- Tu taču netaisies palikt te mūžīgi, turklāt, ja nu nelaime tomēr notiek un Netons atgriežas, tas noteikti skars arī Augšzemi, Prizmo runāja tā, it kā Netona atgriešanās notiktu regulāri ik pēc pāris gadiem, un tieši to Dana arī pavaicāja Prizmo.
- Laikam jau visi ir apraduši ar domu, ka nenovēršamais tuvojas. Es domāju, ka vispirms tev vajadzētu iejusties šeit, un tad arī sāksim domāt par briesmu novēršanu.
Šie Prizmo vārdi lika Danai iesmieties, un viņi abi devās uz ieeju argekļu pazemes alā.
- Jā, un vēl kas svarīgs, atcerējās Prizmo. Lai tu varētu atrast Sargātājus, tev būs šis tas nepieciešams, un pēc tā mums vajadzētu drīzumā iegriezties Drūbļu ciemā.
- Nu, un kas tad tas ir? Dana jautāja, kad viņi abi jau bija nokļuvuši pie ieejas.
- Tā ir lietiņa, ko sauc par Medaljonu. Ar tā palīdzību tu varēsi atrast un pamodināt Sargātājus.
- Kā tas darbojas?
- Cik zinu, tad tas var darboties kā kompass, atslēga vai kaut kas tamlīdzīgs. Vairāk man neko neprasi, tas būs jānoskaidro tev pašai. Tā ir slepena informācija, domāta tikai tev, Prizmo noteica un ielēca alā. Meitene viņam sekoja.
Danai iepatikās laišanās pa slidkalniņu, kaut gan tas viņas augumam bija drusciņ par mazu, it kā viņa, bērnību atcerējusies, būtu ielīdusi bērnudārza rotaļu laukumā.
Lejā Dana vēroja argekļus cītīgi soļojam ēdnīcas virzienā. Laikam jau bija pienācis pusdienlaiks.
- Kā jūs skaitāt laiku? Vai tāpat kā mēs — stundās?
- Jamās, Prizmo atbildēja un jau gaidīja Danas sejas izteiksmē jautājumu, tāpēc uzreiz sāka skaidrošanu. Jama ir vienāda ar jūsu pusotru stundu. Vienā dienā ir sešpadsmit jamas.
Tas Danai atgādināja par atlikušajām nedēļām.
- Vai tad, skaitot pa stundai, nav vieglāk?
