- Nezinu. Man tas nekādas grūtības nesagādā. Vienīgais, kas mainās, ir minūšu skaits un fakts, ka dienā ir nevis divdesmit četras, bet gan sešpadsmit vienības jeb jamas. Mēs tā skaitām jau no sākta gala… Ēst gribi? Prizmo piepeši dzīvi iejautājās, norādot uz ēdnīcas pusi.
Šoreiz Dana nebija tik izsalkusi kā no rīta, tāpēc gāja uz ēdnīcu galvenokārt tādēļ, lai izpētītu vēl kādu no argekļu ērmīgajiem ēdieniem.
Pārsvarā galdā bija pasniegtas zupas milzīgās terīnēs un prāvas bļodas ar kartupeļiem, kuri, kā par pārsteigumu, ne ar ko neatšķīrās no Augšzemē ēstajiem.
- Nu? Un ko tu vari man piedāvāt? Dana vaicāja, ar aizdomām lūkodamās uz sautējumu, kas, šķiet, nupat kā pakustējās.
- Šis varbūt ir tāds paass, bet vari pamēģināt, Prizmo, uztvēris viņas skatienu, piedāvāja.
- Emmm, man šķita, ka tur kaut kas kustējās. Tur, iekšā, meitene nedroši parādīja ar pirkstu uz bļodas pusi.
- Tieši tas šajā ēdienā ir pats labākais. Tam klāt ir svaigi tasafūri. Tādi kā tārpi, pie mums tā ir delikatese. Citās zemēs tasafūru ir vairāk.
- Ko tu ar to gribēji teikt — svaigi? Dzīvi, necepti, nevārīti? Un tos tā arī ēd? to sakot, viņa piešāva roku priekšā mutei un šausmās novērsās.
- Tie ir varen izturīgi. Tu tos vari izvārīt, bet šie vēl joprojām paliks dzīvi. Protams, var izcept, tad gan tie vairs neko nepasāks, toties garšos pretīgi. Tos ir viegli apdullināt, un tāpēc šie nekur no bļodas prom nerāpo. Tā ka vari vien ēst tos tāpat.
Jau tikai iedomājoties par to, ka viņa varētu ēst tārpus, Danai sametās šķērma dūša. Turklāt dzīvus un kustīgus!
Pārsēdusies iespējami tālu no tasafūru bļodas, viņa iejautājās:
- Vai ir vēl arī kaut kas cits?
- Es jau tā domāju, ka tu atteiksies. Varbūt paņem kartupeļus, Prizmo nosmēja. Pats sev viņš uz šķīvja uzlika tasafūru sautējumu. Tas lika šim ēdienam kustēties vēl vairāk, tomēr neizskatījās, ka Prizmo par to uztrauktos.
Pusdienām ritot, Dana ievēroja, ka daži argekļu bērni viņai aiz muguras sačukstas. Tas, protams, nedaudz kaitināja, bet, tā kā nekad agrāk Danai netika veltīts tik daudz uzmanības, tad tas arī mazliet glaimoja. Augšzemē viņa vienkārši gāja uz skolu, nosēdēja tur paredzētās stundas, reizēm pavadīja laiku kopā ar dažiem klasesbiedriem un gāja atpakaļ uz mājām, un visi vakari bija viņas pašas ziņā. Un par klases, skolas vai novada zvaigzni viņa nekad nebija kļuvusi.
Dana ar patiku ēda kartupeļus, bet šo jauko nodarbi pēkšņi pārtrauca neliela zemestrīce. Pārējos ēdājus tas gan, šķiet, nemaz nesatrauca, pat sarunas neaprāvās. Kāds netālu sēdošs ūsains argeklis palūkojās nelielā zelta pulkstenī, ko bija izvilcis no kabatas, un ērcīgi nopūtās:
- Neraža! Atkal tas pulkstenis kavē. Būs laikam jāpērk jauns!
- Njā, tagad labi pulksteņi maksā dārgi, viņam piebilda uz mata tāds pats argeklis, tikai ar īsākām ūsām, un turpināja bakstīt ar dakšiņu palielu pelmeni, kas peldēja brūnā mērcē.
- Kas tā bija par zemestrīci? Dana pajautāja Prizmo, kas, gluži tāpat kā pārējie, nebija pievērsis tai uzmanību.
- Redzi, ilgstoši mierā dzīvot nesanāk, Prizmo atbildēja. Pēc Netona padzīšanas bija vēl viens liels karš, pēc kura visi salīga mieru, bet nezin kāpēc pūķu karaspēks no Pūķu kalniem un zvēru armija no Mākoņu alejas turpina brukt viena otrai virsū. Katru dienu un precīzi divos konkrētos laikos — ap pusdienām un vakariņām. Un nedēļas nogalēs arī pa nakti. Tas Laika koks tur, augšā, norāda, kad viņu starpā sāksies īstais slaktiņš. Un tad ari mums te, apakšā, ies plāni, jo atrodamies tieši centrā. Būs jāpārvācas uz otrām klinšu alām.
- Otrām alām?
- Jā. Redzēji kartē cipariņus viens un divi? Mēs atrodamies pirmajās. Agrāk abas bija apdzīvotas, bet tad visi nolēma mazliet saspiesties, tā teikt, zem viena jumta.
- Un kāpēc Laika kokam ir tikai viena lapa? Un kāpēc tā nosaka laiku?
- Laika kokam agrāk bija daudz lapu, bet tagad palikusi tikai viena, — secinājumus izdari pati. Kā jau teicu, laika vairs nav atlicis daudz, bet man un arī citiem šķiet, ka tas nenotiks agrāk par Netona augšāmcelšanos. Ari pareģi ar savām prognozēm vēl nesteidzas, tā ka par to šobrīd vēl nav jēgas uztraukties, Prizmo nobeidza un mierīgi turpināja ēst, bet Danai, kārtējo reizi atceroties par tām sešpadsmit nedēļām un viņai uzdoto darbu, no satraukuma vēderā viss sagriezās otrādi. Bet kāpēc? Viņa taču vēl neko nezina par problēmām, par kurām vajadzētu satraukties. Varbūt tā ir intuīcija? Nu, laikam jau. Intuīcija teic, ka nekas nebūs tik vienkārši, kā tagad šķiet un izskatās.
- Ak jā! Mums taču jādabū tev Medaljons. Tas nozīmē, ka būs jādodas uz Drūbļu ciemu! Sen neesmu tur bijis, vesela kaudze visādu vajadzību sakrājusies, klusi prātuļoja Prizmo. Un, jo drīzāk mēs turp dosimies, jo… šoreiz Prizmo pārtrauca šķīvju plīšana.
- Nolāpīts! atskanēja sievietes balss. Pa vaļējām virtuves durvīm Dana ieraudzīja jaunu meiteni ar ļoti gariem un mirdzoši melniem matiem. Viņa noliecās pār saplīsušo šķīvju lauskām un tās veikli saslaucīja, it kā tā nebūtu pirmā reize.
