Vēsturnieki tāpat lauzījuši galvas par Pāvila ārējo izskatu. «Apustuļu darbu» autors arī šajā jautājumā ar ziņām skopojies, un mums jāapmierinās tikai ar vēlākās cilmes avotiem. Patiesībā vienīgais līdz mums nonākušais Pāvila ārienes apraksts ir 2. gadsimta pazīstamais apokrifs «Pāvila dzīves gaitas». Šā stāstījuma nezināmais autors raksta, ka Pāvils bijis maza auguma, gandrīz pilnīgi bez matiem, ar līkām kājām, biezām uzacīm, un lielu kumpu degunu.
Lai gan apokrifus, ņemot vērā to fiktīvo raksturu, grūti uzskatīt par nopietniem vēstures avotiem, tomēr šoreiz ir mazliet citādi. «Pāvila dzīves gaitas» uzrakstītas Kilikijā, tātad Pāvila dzimtajā apvidū, kur ļaužu atmiņā viņš vēl ilgi saglabājās tāds, kāds bija patiesībā. Vēsturē parasti mēdz notikt, ka laika tecējumā varoņa ārējais izskats pakāpeniski tiek idealizēts. Bet, ja pretēji šai tendencei Kilikijā radies dokuments mums sniedz tik necilu Pāvila portretu, tad mierīgi varam pieņemt, ka tas ir ticams. Patiesība šeit uz kādu laiku ņēmusi pārsvaru par teiksmas izskaistinošo iedarbi. -
Mēs apzināti teicām «uz kādu laiku», jo ikonogrāfija, it kā nezinādama šo reālistisko aprakstu, tūlīt paļāvās iztēles radītiem izskaistinājumiem. Tie bija vairs tikai stereotipi, kuri apustuli rādīja kā cienīgu vīru ar bārdas ieskautu domās iegrimuša filozofa seju. Visvecākais portrets šajā konvencionālajā stilā redzams uz kāda medaljona, kas uziets Domitillas katakombās no 2. gadsimta. Citi, vēlākas cilmes attēli atrasti diezgan lielā skaitā uz sarkofāgiem un freskām Romas katakombās, visvairāk tomēr senajās mozaīkās.
Ar Pāvila fizisko izskatu ir saistīta kāda mīklaina slimība, kura viņu mocījusi visu mūžu. No vēstules gala- tiešiem izriet, ka ar savām negantajām izpausmēm tā viņa mācekļiem un biedriem bijusi grūts pārbaudījums. Pāvils to lieliski apzinājās un izteica viņiem pateicību, ka tie nav nobijušies un nav viņu pametuši (4:13).
Savu slimību Pāvils apraksta tik aizplīvurotā veidā, ka grūti pasacīt, par ko īsti ir runa. Zinātnieki, pūlēdamies uzstādīt kādu noteiktu diagnozi, griezušies minējumu burvju lokā un nav nonākuši pie vienota slēdziena. Polemikas ugunīs tika izteiktas aizdomas, ka tā bijusi kāda acu slimība, malārija vai epilepsija. Līdz šim tomēr pārsvaru guvušas domas, ka tā būs bijusi epilepsija.
Pazīstamais Bībeles pētnieks Šteinmans, kuru mēs jau esam citējuši, savā monogrāfijā nonāk pie interesantā secinājuma, ka Pāvils pats ap jautis savas slimības cēlonisko saikni ar ekstātiskām parādībām, kuras laiku pa laikam savā mūžā redzējis (Pāvila otrā vēstule korintiešiem, 12:7—9).
Par saviem ekstātiskiem pārdzīvojumiem Pāvils stāsta tā, it kā runa būtu par kādu citu, bet no konteksta skaidri redzams, ka tas ir viņš pats. Pāvils raksta saviem ticības brāļiem Korintā, ka viņš kādreiz «aizrauts trešās debesīs», lai gan pats nezina, vai tas noticis miesīgi vai arī garīgi. Līdz ar to viņš patiesībā atzīstas, ka nezina, vai patiesi ticis «aizrauts» fiziski, vai arī tie bijuši tikai slimīgi murgi.
Pāvils, kā zināms, visumā bija praktisks un skaidra saprāta cilvēks, tāpēc mistiskās vīzijas, kādas viņam vairākkārt rādījušās, mūs zināmā mērā pārsteidz. Ar izbrīnu jautājam, no kurienes Pāvilam atgadījušās šādas, viņa noskaņojumam tik neatbilstošas parādības. Un mūsos rodas pārliecība, ka šeit atdzīvojušies viņa apziņā snaudošie Vecās derības motīvi, jo pravieši Jonass, Elija, Ezra un Jeremija savas dzīves laikā tāpat esot tikuši uzrauti debesīs. Bet kas attiecas uz dīvaini skanošo apzīmējumu «trešās debesīs», kas kristietībai ir pilnīgi svešs un tāpēc liekas tik neparasts atklāsmēs, ko izteic viens no tās galvenajiem izplatītājiem, tad varam pasacīt, no kurienes tas nācis. Izskaidrojums atrodams divos ebreju apokrifos — «Divpadsmit patriarhu testamentā» un «Jonas grāmatā». Šo rakstu autori mūs pamāca, ka debesis sastāvot no septiņām pakāpēm un ka trešajās debesīs, kuras aizrauts Pāvils, atrodoties paradīze.
Mēs jau esam pievērsuši uzmanību tam, cik avantūristiska un spriegu konfliktu pilna bijusi Pāvila dzīve. Kur vien viņš parādījās, tur parasti sākās viņam pašam bīstamas jukas un sadursmes.
