Tātad Pāvils gan aicina, lai pret vergiem izturētos labi, jo dieva priekšā tiem ir tādas pašas tiesības kā brīvajiem ļaudīm, taču pašu vergturības iekārtu viņš nepārprotami atbalsta. Protams, ir grūti noskaidrot, kas nosacīja šādu un ne citādu Pāvila nostāju. Pirmām kārtām Pāvils, ņemot vērā viņa piederību pie noteikta sabiedriska slāņa, jau no bērnības bija pieradis redzēt sev apkārt vergus un uzskatīja tos par normālu dzīves atribūtu, kas nekādus pārspriedumus nevarēja izraisīt. Atziņa, ka verdzība būtu likvidējama, viņam droši vien liktos dīvaina, pat aplama. Un, pat ja kādreiz šāda dumpīga doma viņam būtu ienākusi prātā, tad Pāvils kā reālistiski domājošs cilvēks droši vien tūlīt atskārstu, kas viņu šādā gadījumā sagaidītu. Notiktu tas, no kā Pāvils par katru cenu centās izvairīties: viņš nonāktu konfliktā ar Romas varas iestādēm, kas, daudzo vergu dumpju satrauktas, šajā jautājumā bija sevišķi jutīgas.
Pāvils dzīvoja tādā vēsturiskās attīstības posmā, kad pasaules ekonomiskās struktūras galvenā bāze bija vergu darbs, un tāpēc grūti iedomāties, ka viņa nostāja būtu varējusi būt citāda. Viņš centās tikai pēc tā, lai nelaimīgo vergu liktenis tiktu kaut kādā mērā atvieglots, un uzskatīja, ka cilvēku mīlestības vārdā tas vispirms būtu viņa ticības brāļu pienākums.
Tik demonstratīvi solidarizēdamies ar Romas valsts varu un tās iekārtu, kas balstījās uz verdzību, Pāvils gan atvieglināja kristietībai tās vēsturisko ceļu uz galīgo triumfu, kad tā kļuva par valsts reliģiju, taču reizē ar to attālinājās no Jēzus un viņa sekotāju mācības, no visa tā, kas uzskatāms par šīs mācības imanentu protestu pret dzīves netaisnību. Viņš visnotaļ pieskaņojās pastāvošai tiesiskai iekārtai un līdz ar to notrulināja kristietības sociālo smaili.
Nekādu pārsteigumu neizraisa dažu Bībeles pētnieku uzskats, ka salīdzinājumā ar Jēzu Pāvils bijis jauns fenomens un ar viņa parādīšanos kristietībā sācies pilnīgi jauns attīstības posms. Vācu protestantu teologs un pazīstamais Bībeles pētnieks Heincs Cārnts savā lieliskajā grāmatā «Vēsturiskais Jēzus» saka, ka «vēsturisko Jēzu no baznīcas pestītāja atdala tāds bezdibenis, ka abos šajos tēlos grūti atrast kādu kopīgu iezīmi».
Kā papildinājumu šai ainavai der vēl pieminēt, ko minētajā jautājumā raksta katoļu Bībeles pētnieks 2. Šteinmans savā monogrāfijā «Pāvils no Tarsas». «Cik atšķirīgs ir Pāvils no sava skolotāja! Jēzus runāja aramiešu valodā, Pāvils — grieķu valodā. Jēzus bija dabas un lauku cilvēks, Pāvils — pilsētas iedzīvotājs. Jēzus ar visu sirdi
bija pieķēries Galilejai, Pāvils bija kosmopolīts. Jēzus neuzticējās intelektuālistiem un rabīniem, Pāvils bija rabīns.»
Nav mūsu nolūks šeit izklāstīt Pāvila biogrāfiju, taču jāpiegriež vērība dažiem apustuļa dzīves sīkumiem, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par viņa personības psiholoģiskajām aprisēm. Pāvila dzīves gaitās ir nenoskaidrotas mīklas un strīdīgi jautājumi, un pie šiem pretrunīgajiem momentiem pieder arī jautājums par viņa divu vārdu ģenēzi.
Kā ebrejs viņš bija nosaukts Saula vārdā. Tā viņš neapšaubāmi saucās tajā laikā, kad vēl uzturējās ebreju centros un tātad arī Jeruzalemē — sākumā kā jauns Ga- maliēla māceklis, bet vēlāk kā sīvs «helēnistu» vajātājs.
Ja runa ir par Pāvila otro vārdu (latīniski Paulus), tad Bībeles pētnieku domas dalās. Daži, dibinādamies uz to, ka «paulus» latīņu valodā nozīmē «mazais», domā, ka tā bijusi zobgalīga iesauka, ko draugi Saulam devuši sīkā auguma pēc. Turpretī vācu Bībeles zinātnieks Di- beliuss, ņemdams vērā apustuļa praktisko atjautu, nonācis pie secinājuma, ka viņš pieņēmis šo vārdu tikai pēc pāriešanas kristietībā, pamatoti uzskatīdams, ka Romas pilsonim Paulum būs lielāka autoritāte nekā ebrejam Saulam.
Tomēr pēc visvecākās tradīcijas Sauls pieņēmis vārdu Paulus par godu Kipras prokonsulam Sergijam Paulam, kuru viņš bija pievērsis kristietībai. Šo versiju mums sniedz Origēns, Hieronims un Augustīns, lai gan «Apustuļu darbu» autors, kurš vienīgais apraksta prokonsula pievēršanu kristīgajai ticībai, par šo vārda maiņu neko nesaka. Tāpēc droši vien tā ir tikai kāda no vēlāka laikposma teiksmām, kurām vajadzēja atgādināt Pāvila nopelnus.
Pavisam citādi uz šo strīdīgo jautājumu lūkojas pazīstamais poļu Bībeles pētnieks katoļu priesteris E. Dombrovskis. Viņš pievērsa uzmanību tam, ko bija piemirsuši daudzi diskusijas dalībnieki, proti, ka diasporas ebreju vidū pēc Romas pilsoņu tiesību iegūšanas bija izplatījusies snobistiska paraža pieņemt pašiem un dot saviem dēliem grieķu un romiešu pavārdus. Tādēļ gandrīz droši var apgalvot, ka Pāvils, būdams turīga ebreja dēls, līdzās savam ebreju vārdam lietoja arī romisku pavārdu.
Liekas, ka jucekli šajā jautājumā ienesis pats Pāvils, manevrēdams ar saviem diviem vārdiem atkarībā gan no konjunktūras, gan no citiem dzīves apstākļiem. Jeruzalemē un ebreju diasporas kopienās viņš uzstājās kā Sauls, turpretī grieķu un romiešu aprindās — kā Pāvils.
