Toties mēs varam piekrist E. Dombrovskim, kad viņš raksta, ka attiecībā pret uzticīgajiem ticības brāļiem, kuri viņam bija paklausīgi, Pāvils varējis izturēties ar mātes sirsnīgumu. «Apustuļu darbos» mēs patiesi atrodam pāris aizkustinošu atvadīšanās ainu, kuras liecina, cik iemīļots Pāvils bijis savu vistuvāko mācekļu un biedru pulciņā.
Vispirms šeit atcerēsimies atvadīšanās ainu Milētā, kur bija ieradušies ticīgie no Efesas, lai izvadītu Pāvilu uz kuģi, ar kuru viņš uzsāka braucienu uz Jeruzalemi. «Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja, visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu» («Apustuļu darbi», 20:37—38). Vēlāk tas pats atkārtojās Tīrā un Ce- zarejā, kur ticīgie kopā ar sievietēm un bērniem atvadījās no apustuļa, it kā nojauzdami, kas viņu sagaida Jeruzalemē.
Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils pierāda, ka viņš šādu mīlestību bija pelnījis, jo pats bijis šķīstas mīlas pārpilns. Tikai cilvēks, kurš zināja, kas īsti ir mīla, varēja radīt tik spārnotu mīlas cildinājuma himnu, kura pieder pie visskaistākajiem paraugiem, ko sniegusi pasaules literatūra. Šīs rindas ir vispārpazīstamas, taču pieminēsim tās, lai šie degsmes pilnie, sajūsmīgie, muzikālie vārdi vēlreiz ieskanētos mūsu ausīs:
«Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.
Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.
Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas netikli, tā nemeklē savu labumu, tā ne-( apskaišas, tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas, kaut arī pravieša dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa mitēsies.
Tas ir mazums, ko zinām, un tas ir mazums, ko mā< cām.
Bet, kad pilnība nāks, tad tas, kas ir mazums, zudīs.
Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna prāts un bērna domas; bet kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.
Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.
Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs, bet lielākā no tām ir mīlestība» (Pāvila pirmā vēstule korintiešiem, 13:1—13).
Iztirzādami «Apustuļu darbus», mēs vairākus fragmentus pakļāvām kritiskai analīzei un nonācām pie pārliecības, ka tajos stāstītais nav atzīstams par vēsturisku patiesību. Tagad rodas jautājums, kā novērtēt «Apustuļu darbus», kopumā, vai tos var nopietni uzskatīt par avotu, kas satur autentiskas ziņas par agrīno kristietību. Bībeles zinātnieku domas šajā jautājumā ir diametrāli pretējas: daži bez jebkādiem iebildumiem atzīst, ka tie ir pilnīgi ticams ziņu avots, turpretim citi to apšauba un pat nonāk tik tālu, kā, piemēram, pazīstamais protestantu Bībeles pētnieks Mārtiņš Dibeliuss, kurš tos uzskata par īsu noveļu krājumu.
Nedrīkst aizmirst, ka «Apustuļu darbi» radušies pārdesmit gadu pēc Pāvila nāves, tātad laikā, kad aculiecinieku paaudze Jau bija apmiruši. «Apustuļu darbu» autoram acīmredzot nav bijuši pieejami informācijas avoti, un viņš nav zinājis pat Pāvila vēstules. Tāpēc viņš bijis spiests izmantot nostāstus, kas tautā izplatījās no mutes mutē. Tomēr šie nostāsti, lai gan tos stipri iekrāsojusi folklora, teiksmas un lokāli ticējumi, izauguši no konkrēta vēsturiska pamata. Efesā, piemēram, droši vien kaut kādi nēmieri bija izcēlušies, taču tautas iztēle pārveidoja to raksturu un apmērus, lai parādītu, cik stipra un visaptveroša jau tolaik bijusi kristietība, un tādā veidā uz glaimojoša pjedestāla paceltu Pāvilu.
«Apustuļu darbu» autors ar apbrīnojamu lētticību uzskatījis par patiesiem visus dzirdētos nostāstus un bez- kritiski tos iekļāvis savā vēstījumā. Tādā veidā tekstā nokļuvis morāli apšaubāmais incidents ar Ananijas un Sapfiras nāvi, kā arī nemitīgā eņģeļu un ļauno garu iejaukšanās cilvēku dzīvē.
Brīnumaino izdarību skaits šeit ir visai prāvs, no brīnišķīgas sirdzēju izdziedināšanas līdz mirušo pamodināšanai. Ir pat viens tāds atgadījums, kad gars pārnesis apustuli Filipu no vienas pilsētas uz otru. Tāda veida pārdabiskus notikumus «Apustuļu darbos» esam saskaitījuši ne mazāk kā divdesmit divus.
